28. kājnieku divīzija (vācu 28 Infanterie-Division) tika izveidota 1935. gadā ar Vroclavu kā štāba atrašanās vietu. 1941. gadā tā tika pārveidota par 28. vieglo kājnieku divīziju, bet 1942. gadā par 28. strēlnieku divīziju (vācu valodā 28 Jäger-Division). Divīzija savu kaujas ceļu uzsāka 1939. gada septembra kampaņas laikā, cīnoties Dunajecas un Nidas apgabalā, vēlāk arī Tomaša Lubeļska apgabalā. Laikā t.s dīvainā kara laikā tas apdzīvoja Vācijas Rietumu mūri. Viņa piedalījās Rietumu kampaņā, cīnoties Beļģijas dienvidos un Francijā. Cita starpā viņa cīnījās smagas cīņas par Maubeuge cietoksni. Līdz 1941. gada jūnija sākumam pildīja okupācijas uzdevumus Francijā. Operācijas laikā Barbarossa cīnījās Grodņas apgabalā un pie Daugavas, un īpaši smagi cīnījās pie Wiaŧmie. Novembra sākumā ciesto zaudējumu rezultātā to pārveda uz Franciju un pārveidoja par 28. vieglo kājnieku divīziju. 1942. gada februārī viņš atgriežas frontē un cīnās pie Sevastopoles. 1942. gada jūlijā vienība atkal maina nosaukumu un kļūst par 28. strēlnieku divīziju un tiek pārcelta uz armijas grupu "Ziemeļi", kur tā cita starpā cīnās netālu no Volkovas. Viņš cīnījās Austrumu frontes ziemeļu daļā līdz 1944. gada sākumam. 1944. gada vasarā divīzija tika izvietota Austrumprūsijā. Vienība tiek sagrauta 1945. gada marta un aprīļa mijā kauju gaitā mūsdienu Kaļiņingradas apgabalā.
Kājnieki starpkaru periodā un septembra kampaņā bija daudzskaitlīgākie un viens no nozīmīgākajiem Polijas bruņotajiem spēkiem. 1939. gada septembra kampaņas laikā Polijas kājnieku pamata operatīvā vienība - kā gandrīz katrā tā laika Eiropas armijā - bija divīzija, kurai pēc mobilizācijas bija jāsasniedz ap 16 500 karavīru. Tā pamata triecienspēks bija trīs kājnieku pulki, kurus atbalstīja pretgaisa un prettanku artilērija (27 37 mm lielgabali pilnā laikā) un vieglā un smagā artilērija (24 vai 12 75 mm lielgabali pilna laika, 12 vai 24 100 mm lielgabali). , 3 105 mm lielgabali un 3 haubices 155 mm). Jāpiebilst, ka Polijas kājnieku divīzijai bija daudz trūkumu, salīdzinot ar vācu divīziju. Pirmkārt, tajā bija mazāk ložmetēju un galvenokārt vieglās un smagās artilērijas. Turklāt Vērmahta gadījumā pēdējie bija ievērojami labāk aprīkoti ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kas uzlaboja viņu mobilitāti un bija daudz labāki saziņas un saziņas līdzekļi. Piemēram: vācu kājnieku divīzijai bija 938 pilnas slodzes automašīnas, savukārt poļu - tikai 76 spēkrati! Tas nozīmēja abu formējumu efektivitāti kaujas laukā, kā arī to uguns spēku un mobilitāti.
Izšķirošā ietekme uz vācu kājnieku organizācijas un taktikas veidošanu pirms Otrā pasaules kara sākuma bija, no vienas puses, iepriekšējā pasaules kara pieredze, bet arī 20. un 30. gados tapušie teorētiskie darbi, kas nereti uzsvēra nepieciešamību uztvert vācu kājniekus kā uzbrūkoša kara instrumentu. Tas skāra gan ekipējumu, gan organizāciju vācu kājnieku divīzijā, kas 1939. gada septembra kampaņā sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, no kuriem katrs bija sadalīts 3 kājnieku bataljonos, artilērijas rotā un prettanku rotā. Papildus darbojās daudzas atbalsta vienības, tajā skaitā: artilērijas pulks ar 4 artilērijas eskadroniem (tostarp viens smagais), prettanku bataljons, sapieru bataljons un sakaru bataljons. Kopumā tā sauktā kājnieku divīzija Pirmajā mobilizācijas vilnī aptuveni 17 700 cilvēku bija ievērojama artilērijas sastāvdaļa, taču tā bija arī bagātīgi aprīkota ar ložmetējiem. Tam bija arī mūsdienīgi un efektīvi - tiem laikiem - saziņas un komandēšanas līdzekļi. Kara gaitā kājnieku divīzijas piedzīvoja transformāciju - 1943. gadā dažas no tām tika pārveidotas par bruņugrenadieru divīzijām. Taču no 1943. gada "tradicionālo" kājnieku standarta divīziju veidoja ap 12 500 vīru (nevis ap 17 700 kā 1939. gadā), un tajā tika samazināta arī tās artilērijas komponente – īpaši smagā artilērija, savukārt tās anti- tanka aizsardzība tika ievērojami uzlabota. Tiek pieņemts, ka visa Otrā pasaules kara laikā Vērmahtā dienēja aptuveni 350 kājnieku divīzijas.