Izšķirošā ietekme uz vācu kājnieku organizācijas un taktikas veidošanu pirms Otrā pasaules kara sākuma bija, no vienas puses, iepriekšējā pasaules kara pieredze, bet arī 20. un 30. gados tapušie teorētiskie darbi, kas nereti uzsvēra nepieciešamību uztvert vācu kājniekus kā uzbrūkoša kara instrumentu. Tas skāra gan ekipējumu, gan organizāciju vācu kājnieku divīzijā, kas 1939. gada septembra kampaņā sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, no kuriem katrs bija sadalīts 3 kājnieku bataljonos, artilērijas rotā un prettanku rotā. Papildus darbojās daudzas atbalsta vienības, tajā skaitā: artilērijas pulks ar 4 artilērijas eskadroniem (tostarp viens smagais), prettanku bataljons, sapieru bataljons un sakaru bataljons. Kopumā tā sauktā kājnieku divīzija Pirmajā mobilizācijas vilnī aptuveni 17 700 cilvēku bija ievērojama artilērijas sastāvdaļa, taču tā bija arī bagātīgi aprīkota ar ložmetējiem. Tam bija arī mūsdienīgi un efektīvi - tiem laikiem - saziņas un komandēšanas līdzekļi. Kara gaitā kājnieku divīzijas piedzīvoja transformāciju - 1943. gadā dažas no tām tika pārveidotas par bruņugrenadieru divīzijām. Taču no 1943. gada "tradicionālo" kājnieku standarta divīziju veidoja ap 12 500 vīru (nevis ap 17 700 kā 1939. gadā), un tajā tika samazināta arī tās artilērijas komponente – īpaši smagā artilērija, savukārt tās anti- tanka aizsardzība tika ievērojami uzlabota. Tiek pieņemts, ka visa Otrā pasaules kara laikā Vērmahtā dienēja aptuveni 350 kājnieku divīzijas.
20. gados un – īpaši – 30. gados Sarkanā armija piedzīvoja strauju attīstību, palielinot savu amatu skaitu, kā arī pieaugot piesātinājumam ar tehniskajiem ieročiem, galvenokārt bruņotajiem ieročiem. Tomēr galvenais un skaitliski lielākais Sarkanās armijas elements bija kājnieki. Šāda veida ieroču intensīva kvantitatīvā izstrāde sākās 1929./1930.gada mijā. 1939. gadā, vēl pirms agresijas pret Poliju, padomju kājnieki tika saformēti 173 divīzijās (t.s. strēlnieku divīzijās), no kurām lielākā daļa bija sagrupētas 43 korpusos. Jāpiebilst, ka pēc 1939. gada septembra kampaņas šis skaitlis vēl vairāk pieauga. Padomju strēlnieku divīzijā 1941. gadā bija trīs strēlnieku pulki (katrā trīs bataljoni), artilērijas pulks pēc prettanku un zenītartilērijas divīzijas, kā arī izlūku un sakaru bataljoni. Kopumā tajā bija aptuveni 14 500 cilvēku. Taču līdz 1945. gadam šajā amatā tika veiktas būtiskas izmaiņas, kas noveda pie aptuveni 11 500-12 000 cilvēku lielas divīzijas, kas sastāvēja no trim kājnieku pulkiem, artilērijas brigādes, kas sastāvēja no trim pulkiem, pašpiedziņas artilērijas eskadras un daudzām atbalsta vienībām, tostarp pret tanks, pretgaisa ieroči un sakari. Ievērojami pieaudzis arī kājnieku vienību piesātinājums ar ložmetējiem - piemēram, ar ložmetējiem APsZ 41, vēlāk arī APsZ 43.