Spetsnaz (pašreizējais nosaukums ir Krievijas Federācijas Speciālie spēki) ir padomju un tagad Krievijas īpašo spēku kolektīvs termins, kas galvenokārt ir paredzēts regulāro bruņoto spēku uzdevumu veikšanai. Šāda veida vienības tika izmantotas jau Otrā pasaules kara laikā, bet īpaši intensīva to izstrāde notika pēc 1945. gada. Iespējams, tās attīstības pīķa laikā Spetsnaz karavīru skaits sasniedza aptuveni 30 000. karavīri. Šī formējuma karaspēks īpaši intensīvi piedalījās Afganistānas karā (1979-1989), ciešot tur lielus zaudējumus, nereti izrādot lielisku stāju kaujas laukā un drosmi, bet arī retu cietsirdību pret ienaidnieku. Pēc PSRS sabrukuma daudzi Spetsnaz karavīri pievienojās tādām elites vienībām kā Alfa, Wympieŗ vai Zenit. Jāpiebilst, ka šī formējuma (Spetsnaz) karavīri ir izgājuši un joprojām iziet ļoti smagu fizisko un garīgo apmācību, kurā bez tipiskām kaujas iemaņām tiek mācīts arī tikt galā ar ienaidnieka sagūstīšanas un pratināšanas situācijām. vai spīdzināšana.
Karš Afganistānā, kas pazīstams arī kā padomju iejaukšanās Afganistānā, notika 1979.-1989.gadā. Konfliktā iesaistītās puses bija Afganistānas komunistiskā valdība, ko plašā mērogā atbalstīja PSRS, un partizānu (mudžahedu) karaspēks, kas nepiekrita padomju intervencei un tālejošai valsts sekularizācijai un ateizācijai. Modžahedi salīdzinoši ātri saņēma plašu, lai arī neoficiālu palīdzību no ASV. Tiek pieļauts, ka padomju puse konfliktā vienlaikus iesaistījusi aptuveni 100-120 tūkstošus cilvēku. cilvēku, savukārt modžahedu skaitu noteikt ir ļoti sarežģīti – visbiežāk tomēr tiek pieņemts, ka viņiem bija skaitlisks pārsvars pār padomju karaspēku. Konflikta tiešais cēlonis bija PSRS vēlme palielināt savu lomu Vidusāzijā un, galvenais, palielināt ietekmi Afganistānā. Padomju karaspēks, kas cīnījās šajā karā, bija daļa no t.s Padomju spēku ierobežotais kontingents Afganistānā, ko galvenokārt veidoja 40. armijas spēki. Jāpiebilst, ka pašā kara sākumā padomju armija konfliktā iesaistīja aptuveni 81 000 cilvēku. cilvēku, ap 2400 bruņumašīnu (ieskaitot tankus) un ap 500 lidmašīnu. Laika gaitā šie spēki ir ievērojami pieauguši. Afganistānas karš, tāpat kā Vjetnamas karš, bija klasisks partizānu kara piemērs, kas turklāt notika padomju karaspēkam noteikti nelabvēlīgā apvidū. Turklāt padomju karavīri bija slikti apmācīti vadīt tik asimetrisku konfliktu. Arī padomju tehnika un doktrīna, kas bija paredzēta pilna mēroga konfliktam Centrāleiropā un Rietumeiropā, ne vienmēr darbojās. Galu galā karš beidzās ar Padomju Savienības sakāvi, kas cieta milzīgu un prestižu sakāvi. Tāpat tiek pieņemts, ka karš paātrināja Padomju Savienības sabrukumu. Padomju armija, iespējams, arī zaudēja apmēram 65 000-70 000 ievainoto un nogalināto.
Karš Afganistānā, kas pazīstams arī kā padomju iejaukšanās Afganistānā, notika 1979.-1989.gadā. Konfliktā iesaistītās puses bija Afganistānas komunistiskā valdība, ko plašā mērogā atbalstīja PSRS, un partizānu (mudžahedu) karaspēks, kas nepiekrita padomju intervencei un tālejošai valsts sekularizācijai un ateizācijai. Modžahedi salīdzinoši ātri saņēma plašu, lai arī neoficiālu palīdzību no ASV. Tiek pieļauts, ka padomju puse konfliktā vienlaikus iesaistījusi aptuveni 100-120 tūkstošus cilvēku. cilvēku, savukārt modžahedu skaitu noteikt ir ļoti sarežģīti – visbiežāk tomēr tiek pieņemts, ka viņiem bija skaitlisks pārsvars pār padomju karaspēku. Konflikta tiešais cēlonis bija PSRS vēlme palielināt savu lomu Vidusāzijā un, galvenais, palielināt ietekmi Afganistānā. Padomju karaspēks, kas cīnījās šajā karā, bija daļa no t.s Padomju spēku ierobežotais kontingents Afganistānā, ko galvenokārt veidoja 40. armijas spēki. Jāpiebilst, ka pašā kara sākumā padomju armija konfliktā iesaistīja aptuveni 81 000 cilvēku. cilvēku, ap 2400 bruņumašīnu (ieskaitot tankus) un ap 500 lidmašīnu. Laika gaitā šie spēki ir ievērojami pieauguši. Afganistānas karš, tāpat kā Vjetnamas karš, bija klasisks partizānu kara piemērs, kas turklāt notika padomju karaspēkam noteikti nelabvēlīgā apvidū. Turklāt padomju karavīri bija slikti apmācīti vadīt tik asimetrisku konfliktu. Arī padomju tehnika un doktrīna, kas bija paredzēta pilna mēroga konfliktam Centrāleiropā un Rietumeiropā, ne vienmēr darbojās. Galu galā karš beidzās ar Padomju Savienības sakāvi, kas cieta milzīgu un prestižu sakāvi. Tāpat tiek pieņemts, ka karš paātrināja Padomju Savienības sabrukumu. Padomju armija, iespējams, arī zaudēja apmēram 65 000-70 000 ievainoto un nogalināto.