Krievu, vēlāk arī padomju jūras kājnieku saknes meklējamas cara Pētera Lielā valdīšanas laikā, kurš 1705. gadā izveidoja šāda veida veidojumus. Grupā iekļautie karavīri cīnījās ne tikai Lielajā Ziemeļu karā (1700-1721), bet arī daudzos citos konfliktos ar Krievijas valsts līdzdalību, piemēram, Krimas karā (1853-1856), karā ar Japānu ( 1904-1905) vai Pirmais pasaules karš (1914-1918). Pēc Oktobra revolūcijas šis formējums netika izformēts, taču tāpat kā daudzas citas Sarkanās armijas vienības piedzīvoja pamatīgas pārmaiņas. Nākamā pasaules kara laikā (1939-1945) kaujās uz sauszemes piedalījās aptuveni 350 tūkstoši cilvēku. Padomju flotes jūrnieki un karavīri. Padomju jūras kājniekos sākumā bija tikai viena Baltijas flotes sastāvā dienējošo jūras kājnieku brigāde, bet kara laikā (īpaši konflikta laikā ar Vāciju) seši jūras kājnieku pulki, ap 40 brigādēm un viena pilna. tika izveidota nodaļa. ! Situācija ar fontiem, īpaši 1941.–1943. gadā, nozīmēja, ka šīs bieži labi apmācītās vienības cīnījās galvenokārt klasiskās sauszemes operācijās, tostarp aizstāvot Sevastopoli, Maskavu, Kerču un Staļingradu. Jāpiebilst, ka 1941.-1945.gadā padomju jūras kājnieki veica ap 120 desantiem no jūras, bet visbiežāk tie bija vadi vai lielākā daļa kompāniju. Jāpiebilst, ka 122 karavīriem, kas dienēja šajā formācijā, tika piešķirts Padomju Savienības varoņa tituls.
Gebirgsjäger (polijā bieži dēvē par Alpu strēlniekiem) ir atlasītas Austrijas un Vācijas vieglās kājnieku vienības, kas paredzētas darbībai kalnos. Tiek pieņemts, ka Gebirgsjäger vēsture vācu armijā aizsākās 1914. gada novembrī, kad tika izveidoti pirmie šāda veida bataljoni. Otrā pasaules kara laikā vācu armijā vēl bija šāda tipa vienības, kas kopā veidoja pat 10 divīzijas, kuras izmantoja kaujās ar dažādu intensitāti. Gebirgsjäger vienību aprīkojums Otrā pasaules kara laikā bija līdzīgs tradicionālajiem kājnieku formējumiem, taču kopumā Alpu šāvējiem bija vairāk ložmetēju (vieglie un smagie – piemēram, MG34 vai MG42) un lielāks vieglās artilērijas un mīnmetēju daudzums. Viņu aprīkojums bija arī pielāgots darbam augstu kalnu reljefā un ļoti zemā temperatūrā, un viņu apmācība bija daudz grūtāka nekā parastam soļotājam. Gebirgsjäger vienības plašā mērogā tika izmantotas kaujās Norvēģijā 1940. gadā, kaujās Balkānos un Krētā 1941. gadā, kā arī Itālijas karagājienā (1943-1945) un Austrumu frontē, īpaši Kaukāzā (1942). -1943) un tās ziemeļu daļā, uz Somijas un Padomju Savienības robežas. Jāpiebilst, ka vācu Gebirgsjäger atšķirības zīme ir ēdelveisa (vācu: Edelweiss) zīmotne. Jāpiebilst, ka Gebirgsjäger tradīcijas tagad tiek turpinātas arī Vācijas Bundesvērā.