AGM-12 Bullpup bija amerikāņu gaiss-zeme un gaiss-ūdens raķete no aukstā kara perioda. Tā pirmie prototipi parādījās 1950. gadu vidū, un masveida ražošana sākās 1959. gadā un turpinājās līdz 1970. gadam. AGM-12 bija raķete ar darbības rādiusu no 5000 līdz 12 000 metriem, kas spēj nest kaujas lādiņu, kas sver no 113 līdz 453 kg, un tās kopējā masa – atkarībā no versijas – bija no 259 līdz 810 kg.
AGM-12 Bullpup tika izveidots, reaģējot uz ASV flotes pieprasījumu pēc Korejas (1950-1953) pēc raķetes, kas spēj iznīcināt virszemes mērķus no pārvadātāja lidmašīnai droša attāluma. AGM-12 sākotnēji tika veidots uz 113 kg smagas bumbas korpusa bāzes, taču tam tika pievienots raķešu dzinējs un vadības sistēma. Pēdējā bija redzes līnijas vadības sistēma, un tai bija nepieciešams pastāvīgs operatora acu kontakts ar mērķi (tā sauktā MCLOS vadība). Sērijveida ražošanas gaitā tika izstrādātas vairākas raķetes AGM-12 versijas. Pirmais, kas tika ražots plašā mērogā, bija AGM-12A. Nākamā versija ir AGM-12B, kurai bija šķidrās degvielas piedziņa, kas ļāva palielināt diapazonu un pārnesto galvu. Tika izstrādāta arī AGM-12D versija, kuru bija plānots aprīkot ar kodolgalviņu W-45 ar jaudu līdz 15 kT. Pamatojoties uz šo versiju, tika izveidots modelis AGM-12C, kuram bija parastā kaujas galviņa. Pēdējā raķetes AGM-12 versija bija E modelis ar prettanku kaujas lādiņu. AGM-12 Bullpups izmantoja daudzas amerikāņu lidmašīnas, tostarp: A-4 Skyhawk, A-6 Intruder, A-7 Corsair II, F-8 Crusader un F-4 Phantom II. Šāda veida raķetes tika izmantotas arī Austrālijā, Grieķijā, Dānijā, Norvēģijā, Turcijā un Lielbritānijā. Salīdzinoši plašā mērogā tie tika izmantoti Vjetnamas kara laikā 1964. / 1965.-1975.
3_edu672042_instruction_sheet.pdf