Karš Afganistānā, kas pazīstams arī kā padomju iejaukšanās Afganistānā, notika 1979.-1989.gadā. Konfliktā iesaistītās puses bija Afganistānas komunistiskā valdība, ko plašā mērogā atbalstīja PSRS, un partizānu (mudžahedu) karaspēks, kas nepiekrita padomju intervencei un tālejošai valsts sekularizācijai un ateizācijai. Modžahedi salīdzinoši ātri saņēma plašu, lai arī neoficiālu palīdzību no ASV. Tiek pieļauts, ka padomju puse konfliktā vienlaikus iesaistījusi aptuveni 100-120 tūkstošus cilvēku. cilvēku, savukārt modžahedu skaitu noteikt ir ļoti sarežģīti – visbiežāk tomēr tiek pieņemts, ka viņiem bija skaitlisks pārsvars pār padomju karaspēku. Konflikta tiešais cēlonis bija PSRS vēlme palielināt savu lomu Vidusāzijā un, galvenais, palielināt ietekmi Afganistānā. Padomju karaspēks, kas cīnījās šajā karā, bija daļa no t.s Padomju spēku ierobežotais kontingents Afganistānā, ko galvenokārt veidoja 40. armijas spēki. Jāpiebilst, ka pašā kara sākumā padomju armija konfliktā iesaistīja aptuveni 81 000 cilvēku. cilvēku, ap 2400 bruņumašīnu (ieskaitot tankus) un ap 500 lidmašīnu. Laika gaitā šie spēki ir ievērojami pieauguši. Afganistānas karš, tāpat kā Vjetnamas karš, bija klasisks partizānu kara piemērs, kas turklāt notika padomju karaspēkam noteikti nelabvēlīgā apvidū. Turklāt padomju karavīri bija slikti apmācīti vadīt tik asimetrisku konfliktu. Arī padomju tehnika un doktrīna, kas bija paredzēta pilna mēroga konfliktam Centrāleiropā un Rietumeiropā, ne vienmēr darbojās. Galu galā karš beidzās ar Padomju Savienības sakāvi, kas cieta milzīgu un prestižu sakāvi. Tāpat tiek pieņemts, ka karš paātrināja Padomju Savienības sabrukumu. Padomju armija, iespējams, arī zaudēja apmēram 65 000-70 000 ievainoto un nogalināto.
Karš Afganistānā, kas pazīstams arī kā padomju iejaukšanās Afganistānā, notika 1979.-1989.gadā. Konfliktā iesaistītās puses bija Afganistānas komunistiskā valdība, ko plašā mērogā atbalstīja PSRS, un partizānu (mudžahedu) karaspēks, kas nepiekrita padomju intervencei un tālejošai valsts sekularizācijai un ateizācijai. Modžahedi salīdzinoši ātri saņēma plašu, lai arī neoficiālu palīdzību no ASV. Tiek pieļauts, ka padomju puse konfliktā vienlaikus iesaistījusi aptuveni 100-120 tūkstošus cilvēku. cilvēku, savukārt modžahedu skaitu noteikt ir ļoti sarežģīti – visbiežāk tomēr tiek pieņemts, ka viņiem bija skaitlisks pārsvars pār padomju karaspēku. Konflikta tiešais cēlonis bija PSRS vēlme palielināt savu lomu Vidusāzijā un, galvenais, palielināt ietekmi Afganistānā. Padomju karaspēks, kas cīnījās šajā karā, bija daļa no t.s Padomju spēku ierobežotais kontingents Afganistānā, ko galvenokārt veidoja 40. armijas spēki. Jāpiebilst, ka pašā kara sākumā padomju armija konfliktā iesaistīja aptuveni 81 000 cilvēku. cilvēku, ap 2400 bruņumašīnu (ieskaitot tankus) un ap 500 lidmašīnu. Laika gaitā šie spēki ir ievērojami pieauguši. Afganistānas karš, tāpat kā Vjetnamas karš, bija klasisks partizānu kara piemērs, kas turklāt notika padomju karaspēkam noteikti nelabvēlīgā apvidū. Turklāt padomju karavīri bija slikti apmācīti vadīt tik asimetrisku konfliktu. Arī padomju tehnika un doktrīna, kas bija paredzēta pilna mēroga konfliktam Centrāleiropā un Rietumeiropā, ne vienmēr darbojās. Galu galā karš beidzās ar Padomju Savienības sakāvi, kas cieta milzīgu un prestižu sakāvi. Tāpat tiek pieņemts, ka karš paātrināja Padomju Savienības sabrukumu. Padomju armija, iespējams, arī zaudēja apmēram 65 000-70 000 ievainoto un nogalināto.
Mudžahedi ir termins, kas atvasināts no arābu valodas, lai apzīmētu musulmaņu vīriešus, kuri visbiežāk brīvprātīgi cīnās ar partizāniem pret ārējo militāro okupāciju vai veic militāras darbības pret pašreizējo varu valstī vai noteiktā apgabalā. Mudžahedu formācijām bija milzīga un izšķiroša loma Afganistānas kara gaitā no 1979. līdz 1989. gadam. Galvenokārt reliģisku un ideoloģisku apsvērumu vadīti, ar ievērojamu ASV valdības atbalstu, viņi palīdzēja PSRS sakāvei šajā karā. Ar saviem sabiedrotajiem un dažādiem slepeniem kanāliem ASV piegādāja viņiem munīciju, piegādes un visa veida vieglos ieročus, tostarp Stinger pretgaisa raķetes. Jāpiebilst, ka 1985. gadā septiņi galvenie modžahedu formējumi noslēdza aliansi (tā saukto Septiņu aliansi), lai cīnītos kopā ar PSRS, kas būtiski uzlaboja militāro operāciju plānošanu un norisi. Afganistānā karojošo modžahedu vidū bija arī daudzi brīvprātīgie no musulmaņu valstīm, kuri dalību cīņās pret PSRS uzskatīja par džihādu.