Milzīgu lomu kaujas laukā spēlēja kavalērija Filipa II un Aleksandra Lielā laika Maķedonijas armijā. Viņa ļoti bieži stāvēja uz sava veidojuma spārniem, kuru centru veidoja Maķedonijas falangas (grieķu: sarissoforoi) karavīri. Ļoti bieži viņa bija atbildīga par sānu manevra izpildi, kā rezultātā kaujā uzvarēja Filips II vai viņa dēls. Maķedonijas kavalērijā ietilpa t.s karaliskie pavadoņi (grieķu: hetairs), kuri bieži uzauguši un izglītību ieguvuši kopā ar Aleksandru Lielo. Šīs vienības morāle bija ļoti augstā līmenī, tāpat kā individuālais treniņš un disciplīna. Hetajras kaujas laukā izmantoja šķēpus un nēsāja zobenus kā sānu ieroci. Viņu ķermenis vienmēr bija pārklāts ar t.s sportista bruņas vai auduma bruņas. Visbiežāk viņi valkāja beotiešu ķiveres, kas nodrošināja labu priekšstatu par situāciju kaujas laukā. Par Maķedonijas kavalērijas kvalitāti liecina sasniegumi, piemēram, Čeronejas (338.g.pmē.) vai - īpaši - Granikas (334.g.pmē.) un Gaugamelas (331.g.pmē.) kaujā.
Maķedonijas falanga bija īpaša grieķu falangas attīstība un parādījās Hellas kaujas laukos 4. gadsimtā pirms mūsu ēras, pateicoties Maķedonijas karalim - Filipam II, Aleksandra Lielā tēvam. Valdnieks nolēma savas falangas karavīrus aprīkot ar gariem šķēpiem (grieķu: sarisa), kuru garums varēja būt līdz 5-6 metriem. Tā kā tik garu rata ieroci bija jātur ar abām rokām, tas samazināja arī vairoga izmēru, ko sāka pārmest pār kaklu vai pār plecu. Tika samazināts arī cits aizsardzības bruņojums - īpaši karavīri, kas stāvēja tālāk falangā. Vienlaikus liels uzsvars tika likts uz pēc iespējas labāku falangas karavīru sagatavotību un viņu augsto morāli, kas ļāva cīnīties pat ar krietni lielāku pretinieku. Tiek pieņemts, ka lauka pamatvienība bija cietums, kurā bija 16 karavīri, un 16 kazemāti veidoja vienu sintagmu (tātad 256 karavīri). Par Maķedonijas falangas kvalitāti liecina sasniegumi, piemēram, kaujā pie Čerones (338.g.pmē.) vai Gaugamelas (331.g.pmē.).