Gurkhas (angļu valodā Gurkha vai Gurkhas) patiesībā ir to cilvēku vārds, kuri tagad dzīvo Nepālā, kas turklāt šī teritorija tika vai tika iekarota astoņpadsmitajā gadsimtā. Jau kopš savas klātbūtnes vēsturē gurkas ir pazīstami kā neticami drosmīgi un drosmīgi karotāji un vēlāk karavīri. 19. gadsimta sākumā (1814.-1816. gadā) gurki cīnījās sīvā karā ar Britu Austrumindijas kompāniju, kurā viņi zaudēja, taču atstāja uz britiem tik lielu iespaidu, ka nolēma savervēt karavīrus no tos un veido gurkus par samaksu britiem. Viņi daudzkārt izcēlās 19. gadsimta pirmajā pusē notikušajos karos, īpaši Sipajas sacelšanās laikā (1857-1859). Nav pārsteidzoši, ka pēc šīs sacelšanās viņi kļuva par indo-britu armijas neatņemamu sastāvdaļu. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam gurkas kalpoja daudzos Britu impērijas reģionos un apspieda bokseru sacelšanos Ķīnā 1900. gadā. Lielā kara laikā briti kopumā apkalpoja aptuveni 100 000. Gurkha. Nākamajā pasaules karā (1939-1945) gurku vienības piedalījās kaujās ar japāņiem Singapūrā un Birmā, bet dienēja arī karagājienos Ziemeļāfrikā (1941-1943) un Itālijā (1943-1945). Vairāk nekā vienu reizi viņu vienības parādīja ļoti augstu kaujas vērtību. Pēc Indijas un Nepālas neatkarības iegūšanas Lielbritānijas armijā palika 4 Gurkha pulki. Viņi cita starpā piedalījās Folklenda salu kara gaitā 1982. gadā. Gurkha vienības joprojām atrodas Lielbritānijas bruņoto spēku ierindā.
Bokseru sacelšanās izcēlās 1899. gadā toreizējā Ķīnas impērijā, galvenokārt tās ziemeļaustrumu daļā. Tās galvenie iniciatori bija neskaitāmas slepenas ķīniešu brālības un organizācijas, kuru vidū īpašu uzmanību ir pelnījusi Atbilstošā un taisnīgā brālība. Sacelšanās galvenais mērķis bija atbrīvot Ķīnas politisko un ekonomisko atkarību no Eiropas valstīm, bet arī no Japānas un ASV. Atsevišķos Ķīnas apgabalos sacelšanās bija arī pretkristietiska dimensija, jo šī reliģija tika uztverta kā tīri eiropeiska un "pieplūdums". Dumpis ātri ieguva diezgan plašu Ķīnas zemnieku atbalstu un bija vērsts pret Eiropas diplomātiem, tirgotājiem, uzņēmējiem un misionāriem. 1900. gada vasaras sākumā nemiernieki ienāca Pekinā un sagrāba pilsētā izvietotās rietumu vēstniecības. Pēc ziņām par notikumiem Ķīnā, Eiropas lielvaras, Japāna un ASV nolēma nosūtīt savus ekspedīcijas spēkus uz Ķīnu, kas 1900. gada jūlijā nosēdās Tjaņdziņā un mēnesi vēlāk devās uz Pekinu. 1900. gada 14. augustā Ķīnas galvaspilsētu pārņēma ekspedīcijas spēki, kas, pateicoties nepārvaramam tehniskajam pārsvaram, salīdzinoši ātri tika galā ar bokseriem. Sacelšanās oficiāli beidzās 1901. gadā pēc līgumu parakstīšanas starp Ķīnu un Rietumu lielvarām un Japānu. Līdz ar to Vidējās karalistes atkarība no svešām varām vēl vairāk pieauga. Ir vērts piebilst, ka impērija Ķīnā sabruka neilgi pēc tam.