Vinstons Čērčils, iespaidots par Vācijas gaisa desanta spēku darbību Krētā 1941. gadā, noveda pie pirmo britu gaisa desanta vienību izveidošanas. Pirmā šāda vienība bija The Parachute Regiment, un pirmo operāciju britu desantnieki veica 1942. gadā. Gadu iepriekš tika izveidota 1. izpletņu divīzija, bet divus gadus vēlāk (1943. gadā) 6. izpletņlēcēju nodaļa. Jāpiebilst, ka blakus šīm divām divīzijām atradās arī 1942. gadā izveidotā 2. neatkarīgā izpletņlēcēju brigāde. Abās britu izpletņlēcēju divīzijās bija četras līdz piecas izpletņu un planieru kājnieku brigādes un atbalsta vienības, piemēram, prettanku karaspēks, vieglo tanku apakšvienība vai inženierzinātņu un sapieru vienības. Britu izpletņlēcēju karaspēks cīnījās gan kaujās Ziemeļāfrikā (1942-1943), gan desanta laikā Sicīlijā un Dienviditālijā (1943), gan kaujās Normandijā (1944) vai neveiksmīgās operācijas Market-Garden laikā (1944). Tie tika izmantoti arī Reinas forsēšanas laikā (1945) un pēdējās cīņās Vācijā.
Otrā pasaules kara laikā britu armija kopā veidoja 43 kājnieku divīzijas. Kara sākumā divīzijas štatā bija aptuveni 13 800 virsnieku un karavīru, bet 1944. gadā šis skaits pieauga līdz aptuveni 18 300 cilvēkiem. Šīs būtiskās darbinieku skaita izmaiņas galvenokārt noteica dažāda veida atbalsta vienību, nevis pašu kājnieku skaita palielināšanās. 1944. gadā britu kājnieku divīziju veidoja trīs kājnieku brigādes, katrai bija savs štābs, štāba vads, 3 kājnieku bataljoni un inženieru divīzijas. Jāpiebilst, ka vienā kājnieku bataljonā bija aptuveni 780 virsnieku un karavīru, un tajā bija vairākas atbalsta vienības (piemēram, mīnmetēju vads vai izlūku vads). Divīzijā ietilpa arī de facto artilērijas brigāde ar pieciem artilērijas pulkiem (tostarp viens prettanku un viens AA), ložmetēju un mīnmetēju bataljons, kā arī izlūkošanas, sakaru un sapieru vienības. Svarīgs elements, kas palielināja Lielbritānijas kājnieku divīzijas mobilitāti, bija tās pilnīga motorizācija. Britu kājnieku galvenā šautene bija Lī Enfīlda Nr.1 vai Nr.4 šautene. Kā ložmetēji cita starpā tika izmantoti Sten ložmetēji, Bren manuālie ložmetēji un Vickers ložmetēji. Visplašāk izmantotie prettanku ieroči bija 40 un 57 mm 2 un 6 mārciņu lielgabali, vēlāk arī 76 mm 17 mārciņu lielgabali. Savukārt lauka artilērijas galvenais bruņojums bija ļoti veiksmīga haubice Ordīcija QF 25-mārciņas.
1944. gada Kānas kauja palika veikta laika posmā no 1944.gada 6./7.jūnija līdz 19.jūlijam. Cīņa notika starp vācu karaspēku un galvenokārt britu un kanādiešu vienībām. Tiek pieņemts, ka visas kaujas laikā asī bija iesaistītas 7 kājnieku divīzijas, 8 bruņutehnikas divīzijas un 3 smago tanku bataljoni. Sabiedroto pusē visā kaujā piedalījās 3 bruņutehnikas divīzijas un 11 kājnieku divīzijas. Iepriekš minētie skaitļi attiecas uz vienībām, kas piedalās kaujā visā tās laikā (1944. gada jūnijs-jūlijs), un līdz ar to tajā savulaik - īpaši 1944. gada jūnija sākumā - tika iesaistīti mazāki spēki. Kēnas kauja tika izcīnīta neilgi pēc pirmā sabiedroto karaspēka izkāpšanas Normandijā (operācija Overlord), un tās mērķis britu un kanādiešu pusē bija ieņemt šo svarīgo pilsētu. Sākotnējais sabiedroto plāns bija 1944. gada 6. jūnijā ieņemt Kānu, taču tas neizdevās. No otras puses, vēlākie mēģinājumi ielenkt pilsētu, ko veica britu un kanādiešu karaspēks BL Montgomery vadībā, sastapās ar stingru un izlēmīgu pretestību no Vācijas puses - īpaši 12. SS Hitlerjūgenda divīzijas un 21. Panzeru divīzijas. 1944. gada jūlija sākumā pēc vairākiem neveiksmīgiem ielenkšanas mēģinājumiem sabiedrotie nolēma sākt frontālu uzbrukumu Kānai. Iesaistot ievērojamus gaisa spēkus, 1944. gada 19. jūlijā pilsētu beidzot atbrīvoja sabiedrotie.