Pirmā pasaules kara Vācijas pieredze parādīja mīnu metēju un mīnmetēju lielo lomu kājnieku operācijās. Jau 20. gadu sākumā parādījās jaunu mīnmetēju konstrukcijas, kas balstītas uz Lielā kara mācībām, bet ražošanā tās nonāca 30. gadu sākumā. Šeit mēs galvenokārt runājam par javu 8 cm Grenatverfers 34 , kas 2. pasaules kara laikā bija vācu kājnieku pamatmīnmetēja un mazāk veiksmīgā 5 cm Leichter Granatwerfer 36. Taču 1939. gadā smago mīnmetēju Nebelwerfer 35 ieviesa dienestā ar kājnieku vienībām, un 1942./1943. ar 12 cm Granatwerfer 42. Vācu kājnieku taktika uzskatīja mīnmetējus par ļoti svarīgu līdzekli uzbrukuma un aizsardzības atbalstam, kam bija cieši jāsadarbojas ar ložmetējiem. Jāpiebilst, ka vācu kājnieku divīzijas ekipējums, kas mobilizēts kā daļa no t.s 1. vilnī 1939. gada septembrī bija 84 vieglie 50 mm mīnmetēji (granātmetēji) un 54 81 mm mīnmetēji.
Balstoties uz 1. pasaules kara pieredzi, starpkaru periodā vācu armija lielu uzmanību pievērsa kājnieku ložmetēju - gan vieglo, gan smago - izstrādei. Šo centienu rezultāts bija ļoti veiksmīgā ložmetēja MG34 ieviešana ekspluatācijā 1934. gadā, kas aizstāja mazāk parocīgās un daudz smagākās MG08 vai leMG 08/15 šautenes. Otrā pasaules kara laikā tika ieviests cits, tikpat veiksmīgs, bet lētāk ražojams dizains - MG42. Abas šīs šautenes de facto bija vācu kājnieku un bruņoto grenadieru pamata ložmetēji Otrā pasaules kara laikā. Viņu ļoti augstais uguns ātrums un augstie ballistikas parametri nozīmēja, ka tie tika uztverti kā pamata atbalsta ierocis vadu vai rotu, un bieži vien pat komandas līmenī. Interesanti, ka, pateicoties salīdzinoši mazajam svaram, tos varēja veiksmīgi izmantot gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Ļoti bieži kaujas operāciju laikā karavīram, kurš bija atbildīgs par MG34 vai MG42 apkalpošanu, tika piešķirta 2 līdz 3 munīcija, lai nodrošinātu, ka pārējā komanda nepārtraukti šauj ar ložmetējiem.