Izšķirošā ietekme uz vācu kājnieku organizācijas un taktikas veidošanu pirms Otrā pasaules kara sākuma bija, no vienas puses, iepriekšējā pasaules kara pieredze, bet arī 20. un 30. gados tapušie teorētiskie darbi, kas nereti uzsvēra nepieciešamību uztvert vācu kājniekus kā uzbrūkoša kara instrumentu. Tas skāra gan ekipējumu, gan organizāciju vācu kājnieku divīzijā, kas 1939. gada septembra kampaņā sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, no kuriem katrs bija sadalīts 3 kājnieku bataljonos, artilērijas rotā un prettanku rotā. Papildus darbojās daudzas atbalsta vienības, tajā skaitā: artilērijas pulks ar 4 artilērijas eskadroniem (tostarp viens smagais), prettanku bataljons, sapieru bataljons un sakaru bataljons. Kopumā tā sauktā kājnieku divīzija Pirmajā mobilizācijas vilnī aptuveni 17 700 cilvēku bija ievērojama artilērijas sastāvdaļa, taču tā bija arī bagātīgi aprīkota ar ložmetējiem. Tam bija arī mūsdienīgi un efektīvi - tiem laikiem - saziņas un komandēšanas līdzekļi. Kara gaitā kājnieku divīzijas piedzīvoja transformāciju - 1943. gadā dažas no tām tika pārveidotas par bruņugrenadieru divīzijām. Taču no 1943. gada "tradicionālo" kājnieku standarta divīziju veidoja ap 12 500 vīru (nevis ap 17 700 kā 1939. gadā), un tajā tika samazināta arī tās artilērijas komponente – īpaši smagā artilērija, savukārt tās anti- tanka aizsardzība tika ievērojami uzlabota. Tiek pieņemts, ka visa Otrā pasaules kara laikā Vērmahtā dienēja aptuveni 350 kājnieku divīzijas.
Korsunas kauja (pazīstama arī kā Čerkasi kauja, Korsuņas-Čerkasi kauja vai Čerkasu-Korsunas katla kauja) notika no 1944. gada 17. janvāra līdz 16. februārim. Sākotnēji kaujā Vācijas pusē bija iesaistīti aptuveni 60 000 cilvēku un 60 tanki, bet padomju pusē - aptuveni 330 000. karavīri un aptuveni 500 tanki. Cīņas gaitā abu pušu spēki ievērojami pieauga. Korsuņas kauja notika mūsdienu Ukrainā. Pirms kaujas 1. un 2. Ukrainas frontes karaspēkam, uzbrūkot no austrumiem, izdevās ielenkt daļu vācu karaspēka Dņepras upes rajonā. Neilgi pēc ielenkšanas vācu armija sāka mēģināt izlauzties no katla, kā arī saņēma ārēju atbalstu. Beidzot vācu karaspēkam izdevās izlauzties no katla, taču operācijas laikā viņi cieta ievērojamus zaudējumus, kas tiek lēsti ap 73 000 nogalināto un ievainoto, kas ir vairāk nekā vācu armija skaitīja kaujas sākumā! Arī padomju zaudējumi bija nopietni, un tiek lēsts, ka aptuveni 80 000 tika nogalināti un ievainoti.