Ibērijas pussalas teritorijā 11.-12.gs., t.i., ap to laiku, kad dzīvoja slavenais Elsids (faktiski: Rodrigo Diazs de Vivats), pastāvēja vairākas kristiešu monarhijas, tostarp Leonas, Kastīlijas un Aragonas karaļvalstis. Šīs valstis, būdamas aliansē, bet bieži vien arī pašas, veica rekonkista (Sp. reconquista), tas ir, tie atspoguļoja Ibērijas pussalas zemes no musulmaņu rokām. 11.-12.gadsimtā tā galvenokārt bija cīņa pret berberu Almorāvīdu dinastijas izveidoto valsti. Kavalērijai bija galvenā loma kristiešu rekonkista armijās. Jāpiebilst, ka ienaidnieka pielietotās taktikas, kā arī reljefa topogrāfijas dēļ šajā braucienā ļoti liela loma bija vieglajai kavalērijai, kuras loma bija daudz lielāka nekā, piemēram, Francijā vai Vācijas impērija. Tas bija bruņots galvenokārt ar šķēpiem un lokiem, un kā sānu ieroci izmantoja zobenus. Aizsardzības bruņojums neizbēgami tika samazināts līdz minimumam un bieži vien aprobežojās ar ķiveres lietošanu. Šāda kavalērija tika izmantota savu nometņu aizstāvēšanai, kā arī partizānu kara rīkošanai. Bez vieglās kavalērijas, protams, bija arī smagā kavalērija, kas būtiski neatšķīrās no tā laika (11.-12.gs.) Rietumeiropas bruņinieku kavalērijas. Galvenie uzbrukuma ieroči bija zobens un šķēps, bet aizsardzības ieroči galvenokārt bija ķēdes pasts, ķivere (bieži vien ar degunu) un vairogs, kas veidots kā normāņu vairogi no 10.-11.gadsimta. Ir vērts piebilst, ka Kastīlijas karaspēka gadījumā armija, kas devās ekspedīcijā pret musulmaņiem, bieži tika sadalīta divās daļās: azaga, kas uzcēla un aizstāvēja nocietināto nometni, un algara, kas veica ofensīvas operācijas. Kavalērija - it īpaši smagās - bija daļa no aļģēm.