Simtgadu karš ir 1337.-1453.gada bruņots konflikts starp Franciju un Angliju. Te gan jāpiebilst, ka to pārtrauca neskaitāmi pamiers un miers, bet beidzot tas beidzās tikai 1453. gadā. Jau no paša konflikta sākuma loka šāvēji, bruņojušies ar t.s Angļu garie loki. Vērts piebilst, ka angļu armija pirmo reizi ar šo ieroci sadarbojās Velsas cīņu laikā 13.-14.gadsimtā, un to viņi salīdzinoši ātri pielāgoja. Garie loki bija īpaši efektīvi jau Kresijas kaujas laikā 1346. gadā. Literatūrā pat var atrast terminu, ka tas bija "garā priekšgala triumfs". Ņemot vērā iepriekš minēto, nav pārsteidzoši, ka turpmākajās ekspedīcijās uz Franciju loka šāvēji Anglijas armijā veidoja no 60 līdz pat 80% no darbaspēka! Tiek lēsts, ka Aginkūras kaujas laikā viņi veidoja tikai 80% no angļu spēkiem. Taču līdzās lokšāvējiem svarīgs angļu kājnieku karaspēka elements bija arī karavīri, kas ar ļoti plašu nozīmi raksturoti kā vīri. Starp tiem galvenokārt var minēt šķēpmetējus un pīķus, bruņotus ar šķēpiem, alebardiem vai līdakām. Kā aizsardzības ieroci viņi visbiežāk izmantoja vienkāršas ķiveres un ķēdes pastu vai bruņas, piemēram, brigantīnas. Kopumā jāpieņem, ka visā Simtgadu kara laikā (iespējams, līdz pat tā pēdējam posmam) britu kājniekiem bija lielāka kaujas vērtība nekā viņu franču kolēģiem.
Simtgadu karš ir 1337.-1453.gada bruņots konflikts starp Franciju un Angliju. Te gan jāpiebilst, ka to pārtrauca neskaitāmi pamiers un miers, bet beidzot tas beidzās tikai 1453. gadā. Angļu bruņniecība lielā mērā un faktiski jau no paša sākuma atbalstīja šo bruņoto konfliktu, saskatot tajā iespēju būtiski uzlabot savu mantisko stāvokli ar laupīšanu un izlaupīšanu, bet arī zemes piešķiršanu okupētajos Francijas apgabalos. Šī "sociālā kondicionēšana" padarīja Simtgadu karu atšķirīgu no Henrija II Plantageneta darbībām pret Franciju 12. gadsimtā. Turklāt angļu bruņniecība bija daudz disciplinētāka un sodošāka nekā tās franču pretinieki 14.-15.gadsimtā. Bieži vien daļa no tā bija steigā - piemēram, Kresijas kauja (1346) vai Aginkūra (1415). Tajā laikā tas darbināja šo angļu kāju karaspēka elementu, ko sauca par ieročiem. Simtgadu kara laikā angļu bruņinieks bieži (īpaši 15. gadsimtā) cīņā iesaistījās plākšņu bruņās, bet arī ķēdes pastā ar neskaitāmiem šo bruņu elementiem. Daudz retāk viņš lietoja brigantīnu, kas bija paredzēts "sliktākiem" dzimušajiem. Papildus vairogam viņš izmantoja arī dažāda veida ķiveres, piemēram, ķiveres. bascinets ) vai salātus (lai gan tikai kara beigās). Protams, prestižākais ierocis bija vienas rokas zobens, taču plašā mērogā angļu bruņinieki izmantoja arī dažāda veida neasus ieročus, bet zirgu kaujas gadījumā - arī lāpstiņas.