Pēc vispārējās mobilizācijas izsludināšanas Otrā pasaules kara sākumā Nīderlandes bruņotajos spēkos bija aptuveni 280 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa dienēja sauszemes armijā. Holandes kājnieku pamatvienība bija aptuveni 10 000 vīru liela divīzija un 6000 līdz 7000 vīru liela brigāde. Kājnieku divīziju veidoja trīs pulki, no 2200 līdz 2600 virvju karaspēka katrā. Turklāt bija viens vai divi artilērijas pulki un rezerves vienības. Vienā holandiešu kājnieku pulkā ietilpa trīs kājnieku bataljoni, artilērijas baterija ar 4 57 mm lielgabaliem, prettanku artilērijas rota ar 6 47 mm prettanku lielgabaliem un mīnmetēju rota ar 6 81 mm mīnmetējiem. Kājnieku bataljonā ietilpa smago ložmetēju rota ar 12 7,9 mm ložmetējiem un trīs kājnieku rotas ar kopumā 12 vieglajiem ložmetējiem. Kājnieku pamata kājnieku ierocis bija holandiešu Mannlicher modeļa šautene 1895. Artilērijā galvenokārt tika izmantoti Krupp un Bofors 75, 84, 125 un 150 mm ieroči. Jāpiebilst, ka 1940. gadā – laikā, kad vācieši iebruka Nīderlandē – Nīderlandes bruņotajos spēkos bija niecīgs tankešu vai tanku skaits, galvenokārt britu ražojuma.
Fallschirmjäger ir kolektīvs apzīmējums vācu gaisa desanta vienībām starpkaru periodā un Otrā pasaules kara laikā. Pirmā izpletņu vienība tika organizēta nacistiskajā Vācijā 1936. gadā - iespējams, pagājušā gada padomju manevru laikā veikto novērojumu rezultātā. Pirmā desantnieku komanda tika izveidota pēc Hermana Gēringa iniciatīvas un tika norīkota uz Luftwaffe. Gadu vēlāk (1937) pirmā šāda veida vienība tika pakļauta Vērmahtam, precīzāk - sauszemes spēkiem. 1938. gadā šīs vienības tika apvienotas un paplašinātas, izveidojot 7. aviācijas divīziju ģenerāļa Kurta Studenta vadībā. To veidoja kājnieki ar izpletni, karaspēks, kas apmācīts pārvadāt planierus, un kājnieki, kas tika nogādāti kaujas laukā ar lidmašīnām. Otrā pasaules kara gaitā tika izveidotas vairāk Fallschirmjäger vienību, t.sk. 1943. gadā uz 7. aviācijas divīzijas bāzes izveidoja 1. un 2. izpletņu divīziju. Laika posmā no 1939. līdz 1941. gadam vācu Fallschirmjäger tika izmantoti paredzētajam mērķim (piem., kaujās Rietumeiropā 1940. gadā), bet pēc smagajiem zaudējumiem, kas tika piedzīvoti kaujās Krētā 1941. gadā, vācu izpletņlēcēju karaspēks sāka galvenokārt tiks izmantotas kā elites kājnieku vienības, kurās tās izrādījās ļoti veiksmīgas, sabiedroto vidū izpelnoties iesauku "zaļie velni".