Tāpat kā daudzās citās Otrā pasaules kara laika armijās, arī vācu armijā lauka darbnīcu loma un iespēja atjaunot ekspluatācijā bojātus vai salauztus transportlīdzekļus bija ievērojama. Kājnieku divīzijas līmenī 1939. gadā šo lomu pildīja vienība piegāde, kas sastāv no 9 kravas automašīnu kolonnām, darbnīcu uzņēmuma un motorizētās piegādes uzņēmuma. Bruņotajā divīzijā (posts no 1939.g.) šo lomu pildīja ceturkšņa bataljons, kas sastāvēja no 6 gaismas padeves kolonnām, divām lauka darbnīcām un intendanta rotas. Tā kā Vērmahtā pastāvēja liela tehnika (apvidus auto, kravas automašīnas, kāpurķēžu mašīnas u.c.), šīs apakšvienības bija ļoti svarīgas kājnieku divīzijas vai bruņudivīzijas efektīvas darbības nodrošināšanai. Jāpiebilst arī, ka vācu armijā darbnīcu vienības pārsvarā bija motorizētas vai mehanizētas, un arī - mehanizētajās vienībās - bija diezgan specializēta tehnika, piemēram, tehnisko iekārtu tanki (vācu: Bergepanzer).
Neskatoties uz sakāvi Pirmajā pasaules karā, vācu virsnieku korpuss starpkaru periodā joprojām redzēja galvenos uzvaras līdzekļus turpmākajā karā uzbrukuma operācijā. Tādējādi viņš guva atšķirīgu pieredzi no Lielā kara nekā viņa franču kolēģis. Balstoties uz 1914.-1918.gada pieredzi, tajā skaitā Stosstrupenas karaspēka pielietoto infiltrācijas taktiku, bet arī pamanot aviācijas un bruņoto ieroču intensīvo attīstību, daļa vācu virsnieku korpusa (piem., ģenerālis Heincs Guderians) izstrādāja teorētiskus pieņēmumus par t.s. - sauca zibens karš (vācu: Blitzkrieg), tas ir, cenšoties notriekt ienaidnieku ar vienu izšķirošu uzbrukuma operāciju, kas tiek veikta pēc iespējas īsākā laikā un ar maksimālu spēku un resursu intensitāti. Pēc šīs uzbrūkošās kara doktrīnas 30. gados un pasaules kara laikā tika apmācīts arī vācu virsnieku korpuss. Ir arī vērts piebilst, ka gandrīz visu līmeņu vācu virsnieki Otrā pasaules kara gaitā izmantoja principu t.s. komanda pēc uzdevuma (vācu. Auftragstaktik), tas ir, viņi izklāstīja saviem padotajiem sasniedzamo uzdevumu un viņu rīcībā esošos spēkus, savukārt uzdevuma izpilde bija pilnībā viņu ziņā. Šāds komandēšanas modelis, kas balstīts uz ļoti labi un vienveidīgi sagatavotiem virsniekiem, noveda pie tā, ka vācu armija bija ļoti elastīga darbībā un spēja reaģēt dažādos līmeņos ātrāk nekā tās pretinieki (piemēram, Francijas armija 1940. gada kampaņas laikā). vai 1941. gada padomju armija). Šī sistēma izrādījās veiksmīga (īpaši zemākos līmeņos) visā Otrā pasaules kara laikā. Vērts arī piebilst, ka vācu virsnieku korpusā no Otrā pasaules kara dienēja daudzi izcili komandieri, tostarp: Ērihs fon Manšteins, Heincs Guderians, Ervins Rommels un Valters Models.