Otrā pasaules kara laikā vācu sapieru vienības (vācu: Pioniere) tika iedalītas bataljona sastāvā katrā kājnieku, bruņutehnikas, kalnu, grenadieru un panzergrenadieru divīzijā. Karam beidzoties, viņi tika iedalīti arī Volksšturmas divīzijā. Pilna laika sapieru bataljonā, cita starpā, bija štābs, divas sapieru rotas, motorizēto sapieru rota un motorizētā tilta kolonna. Jāpiebilst, ka sapieru (pionieru) vienības Vērmahtā un arī Waffen SS bija bagātīgi aprīkotas ar ložmetējiem un citiem atbalsta ieročiem, un tajās dienošajiem karavīriem bija laba un bieži vien ļoti laba apmācība. Papildus tipisku inženiertehnisko un sapieru uzdevumu veikšanai tās tika uztvertas arī kā uzbrukuma vienības (vācu: Sturmpioniere), kas paredzētas uzbrukumam stipri nocietinātiem objektiem un pastāvīgiem pretestības punktiem. Ir vērts piebilst, ka Sturmpioniere vienības ļoti bieži sadarbojās ar cita veida bruņotajiem spēkiem parastajiem kājniekiem un beidzot ar aviāciju.
Kurskas kauja (vācu kodētais nosaukums: Operation Zitadelle) ir plaši atzīta - ne visai precīzi - kā lielākā bruņu kauja Otrajā pasaules karā un lielākā bruņu kauja Austrumu frontē. Tas notika pēc Vācijas sakāves Staļingradā 1943. gada februārī, kā arī pēc veiksmīgās Vācijas pretuzbrukuma Harkovā tā paša gada martā. Vācu puse, iesaistoties kaujā, rēķinājās ar pilnīgu stratēģiskās iniciatīvas apguvi, ar padomju puses uzdevumu ar iespējami lielākajiem zaudējumiem, kā arī ar 1943. gada vasarā gaidāmo padomju ofensīvas dzelksni. Sarkanā armija ieņēma aizsardzības nostāju, operācijas sākuma fāzē cenšoties izlaist uzbrūkošos vāciešus no asinīm un pēc tam doties pretuzbrukumā. Cīņa Kurskas lokā sākās 1943. gada 5. jūlijā un līdz ar padomju operācijām Orlovo un Belgorodā ilga līdz tā paša gada 23. augustam. Tās gaitā, neskatoties uz ievērojamu vācu armijas spēku un jaunāko tanku Tiger un Panther, kā arī Ferdinand tanku iznīcinātāju iesaistīšanos, uzvaru guva padomju vara, kas ļoti labi sagatavojās šai kaujai un, neskatoties uz milzīgiem zaudējumiem, varēja doties pretuzbrukumā. Kurskas kauja izrādījās viens no Otrā pasaules kara pagrieziena punktiem. Tiek lēsts, ka rezultātā (no 5. jūlija līdz 23. augustam) vācu armija zaudēja ap 240 000 karavīru - nogalināto, ievainoto un sagūstīto, ap 1300 tanku un ap 1000 lidmašīnu. Sarkanās armijas zaudējumi neapšaubāmi bija lielāki.