Otrā pasaules kara laikā vācu sapieru vienības (vācu: Pioniere) tika iedalītas bataljona sastāvā katrā kājnieku, bruņutehnikas, kalnu, grenadieru un panzergrenadieru divīzijā. Karam beidzoties, viņi tika iedalīti arī Volksšturmas divīzijā. Pilna laika sapieru bataljonā, cita starpā, bija štābs, divas sapieru rotas, motorizēto sapieru rota un motorizētā tilta kolonna. Jāpiebilst, ka sapieru (pionieru) vienības Vērmahtā un arī Waffen SS bija bagātīgi aprīkotas ar ložmetējiem un citiem atbalsta ieročiem, un tajās dienošajiem karavīriem bija laba un bieži vien ļoti laba apmācība. Papildus tipisku inženiertehnisko un sapieru uzdevumu veikšanai tās tika uztvertas arī kā uzbrukuma vienības (vācu: Sturmpioniere), kas paredzētas uzbrukumam stipri nocietinātiem objektiem un pastāvīgiem pretestības punktiem. Ir vērts piebilst, ka Sturmpioniere vienības ļoti bieži sadarbojās ar cita veida bruņotajiem spēkiem parastajiem kājniekiem un beidzot ar aviāciju.
Goliāts (pilns vārds: Leichter Ladungstrager Sd.Kfz.302, 303) bija vācu vieglā pašgājēja mīna no Otrā pasaules kara. Raktuvi darbināja divi elektromotori vai viens 12,5 ZS iekšdedzes dzinējs. Šī netipiskā ieroča sērijveida ražošana tika veikta 1942.-1944.gadā, kopumā tika saražotas aptuveni 7700 šāda veida pašgājējmīnas. Atkarībā no versijas tas var pārvadāt no 75 līdz 100 kg. sprādzienbīstams lādiņš.
Pašpiedziņas raktuves Goliāts tika izstrādāts, pamatojoties uz sagūstītu, franču inženiera Ādolfa Kegresa izstrādāto transportlīdzekļa prototipu, kuru pēc Francijas krišanas 1940. gada jūnijā pārņēma vācieši. Pamatojoties uz to, Borgvardas rūpnīcas izstrādāja uzlabotu versiju, kas paredzēta Vācijas bruņotajiem spēkiem. Ražošanas laikā tika izstrādātas divas Goliāta versijas: pirmā ( Sd.Kfz.302) darbināja divi elektromotori, bet otram (Sd.Kfz.303) kā piedziņa bija daudz mazāk uzticams iekšdedzes dzinējs. Mīna tika kontrolēta un uzspridzināta, izmantojot aiz tās aizvilktu speciālu trosi. Šī ieroča mīnuss (Sd.Kfz.302 versijā) bija ļoti avārijas dzinēji, bet vispārējais trūkums - vadu stūrēšana, kas bija ļoti jutīga pret bojājumiem un iznīcināšanu. Ražošanas izmaksas bija arī salīdzinoši augstas vienreiz lietojamam ierocim. Vācu karaspēks izmantoja Min Goliātu Sevastopoles aplenkuma laikā (1941-1942), Ancio kaujās un Varšavas sacelšanās apspiešanas laikā 1944. gadā.