Operācija Barbarossa (vācu. Unternehmen Barbarossa) ir Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai, kas sākās 1941. gada 22. jūnijā. Šī operācija aizsāka Vācijas-Padomju karu un arī Otrajā pasaules karā sāka militārās operācijas Austrumu frontē. Sākotnējais uzbrukuma plāns bija gatavs 1940. gada decembrī un paredzēja uzbrukumu 1941. gada maijā, taču, ņemot vērā nepieciešamību rīkoties Balkānos, tā datums tika pārcelts. Axis pusē šajā operācijā kopumā tika iesaistīti vairāk nekā 4,5 miljoni karavīru, aptuveni 3600 tanki un aptuveni 2900 lidmašīnas. Šie spēki tika sadalīti trīs lielās grupās, armijas grupās: ziemeļu, vidējo un dienvidu. Pirmais no tiem bija vērsts uz Ļeņingradas iekarošanu, otrais bija trāpīt Maskavai, bet trešais - ieņemt visu Ukrainas teritoriju un sasniegt Dņepru. Viņu rīcībai bija jānoved pie Padomju Savienības sakāves dažu nedēļu laikā! Vācu uzbrukuma sākumā Sarkanajā armijā PSRS rietumu daļā bija aptuveni 2,5-3 miljoni cilvēku, kuriem bija daudz vairāk tanku un lidmašīnu nekā pretiniekiem. Darbība Barbarossa ir diezgan plaši atzīta par lielāko Vācijas uzbrukuma operāciju Otrā pasaules kara laikā. Rezultātā Vērmahts guva milzīgus panākumus taktiskā un operatīvā mērogā, līdz 1941. gada novembrim-decembrim tā paša gada jūnijā iznīcinot, iespējams, aptuveni 150% Sarkanās armijas darbaspēka! Tomēr, neskatoties uz to, PSRS no cīņas netika izslēgta, un operācija – stratēģiski – Vācijai izvērtās par lielu neveiksmi.
Izšķirošā ietekme uz vācu kājnieku organizācijas un taktikas veidošanu pirms Otrā pasaules kara sākuma bija, no vienas puses, iepriekšējā pasaules kara pieredze, bet arī 20. un 30. gados tapušie teorētiskie darbi, kas nereti uzsvēra nepieciešamību uztvert vācu kājniekus kā uzbrūkoša kara instrumentu. Tas skāra gan ekipējumu, gan organizāciju vācu kājnieku divīzijā, kas 1939. gada septembra kampaņā sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, no kuriem katrs bija sadalīts 3 kājnieku bataljonos, artilērijas rotā un prettanku rotā. Papildus darbojās daudzas atbalsta vienības, tajā skaitā: artilērijas pulks ar 4 artilērijas eskadroniem (tostarp viens smagais), prettanku bataljons, sapieru bataljons un sakaru bataljons. Kopumā tā sauktā kājnieku divīzija Pirmajā mobilizācijas vilnī aptuveni 17 700 cilvēku bija ievērojama artilērijas sastāvdaļa, taču tā bija arī bagātīgi aprīkota ar ložmetējiem. Tam bija arī mūsdienīgi un efektīvi - tiem laikiem - saziņas un komandēšanas līdzekļi. Kara gaitā kājnieku divīzijas piedzīvoja transformāciju - 1943. gadā dažas no tām tika pārveidotas par bruņugrenadieru divīzijām. Taču no 1943. gada "tradicionālo" kājnieku standarta divīziju veidoja ap 12 500 vīru (nevis ap 17 700 kā 1939. gadā), un tajā tika samazināta arī tās artilērijas komponente – īpaši smagā artilērija, savukārt tās anti- tanka aizsardzība tika ievērojami uzlabota. Tiek pieņemts, ka visa Otrā pasaules kara laikā Vērmahtā dienēja aptuveni 350 kājnieku divīzijas.