Kurskas kauja (vācu kodētais nosaukums: Operation Zitadelle) ir plaši atzīta - ne visai precīzi - kā lielākā bruņu kauja Otrajā pasaules karā un lielākā bruņu kauja Austrumu frontē. Tas notika pēc Vācijas sakāves Staļingradā 1943. gada februārī, kā arī pēc veiksmīgās Vācijas pretuzbrukuma Harkovā tā paša gada martā. Vācu puse, iesaistoties kaujā, rēķinājās ar pilnīgu stratēģiskās iniciatīvas apguvi, ar padomju puses uzdevumu ar iespējami lielākajiem zaudējumiem, kā arī ar 1943. gada vasarā gaidāmo padomju ofensīvas dzelksni. Sarkanā armija ieņēma aizsardzības nostāju, operācijas sākuma fāzē cenšoties izlaist uzbrūkošos vāciešus no asinīm un pēc tam doties pretuzbrukumā. Cīņa Kurskas lokā sākās 1943. gada 5. jūlijā un līdz ar padomju operācijām Orlovo un Belgorodā ilga līdz tā paša gada 23. augustam. Tās gaitā, neskatoties uz ievērojamu vācu armijas spēku un jaunāko tanku Tiger un Panther, kā arī Ferdinand tanku iznīcinātāju iesaistīšanos, uzvaru guva padomju vara, kas ļoti labi sagatavojās šai kaujai un, neskatoties uz milzīgiem zaudējumiem, varēja doties pretuzbrukumā. Kurskas kauja izrādījās viens no Otrā pasaules kara pagrieziena punktiem. Tiek lēsts, ka rezultātā (no 5. jūlija līdz 23. augustam) vācu armija zaudēja ap 240 000 karavīru - nogalināto, ievainoto un sagūstīto, ap 1300 tanku un ap 1000 lidmašīnu. Sarkanās armijas zaudējumi neapšaubāmi bija lielāki.
Izšķirošā ietekme uz vācu kājnieku organizācijas un taktikas veidošanu pirms Otrā pasaules kara sākuma bija, no vienas puses, iepriekšējā pasaules kara pieredze, bet arī 20. un 30. gados tapušie teorētiskie darbi, kas nereti uzsvēra nepieciešamību uztvert vācu kājniekus kā uzbrūkoša kara instrumentu. Tas skāra gan ekipējumu, gan organizāciju vācu kājnieku divīzijā, kas 1939. gada septembra kampaņā sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, no kuriem katrs bija sadalīts 3 kājnieku bataljonos, artilērijas rotā un prettanku rotā. Papildus darbojās daudzas atbalsta vienības, tajā skaitā: artilērijas pulks ar 4 artilērijas eskadroniem (tostarp viens smagais), prettanku bataljons, sapieru bataljons un sakaru bataljons. Kopumā tā sauktā kājnieku divīzija Pirmajā mobilizācijas vilnī aptuveni 17 700 cilvēku bija ievērojama artilērijas sastāvdaļa, taču tā bija arī bagātīgi aprīkota ar ložmetējiem. Tam bija arī mūsdienīgi un efektīvi - tiem laikiem - saziņas un komandēšanas līdzekļi. Kara gaitā kājnieku divīzijas piedzīvoja transformāciju - 1943. gadā dažas no tām tika pārveidotas par bruņugrenadieru divīzijām. Taču no 1943. gada "tradicionālo" kājnieku standarta divīziju veidoja ap 12 500 vīru (nevis ap 17 700 kā 1939. gadā), un tajā tika samazināta arī tās artilērijas komponente – īpaši smagā artilērija, savukārt tās anti- tanka aizsardzība tika ievērojami uzlabota. Tiek pieņemts, ka visa Otrā pasaules kara laikā Vērmahtā dienēja aptuveni 350 kājnieku divīzijas.