Neskatoties uz sakāvi Pirmajā pasaules karā, vācu virsnieku korpuss starpkaru periodā joprojām redzēja galvenos uzvaras līdzekļus turpmākajā karā uzbrukuma operācijā. Tādējādi viņš guva atšķirīgu pieredzi no Lielā kara nekā viņa franču kolēģis. Balstoties uz 1914.-1918.gada pieredzi, tajā skaitā Stosstrupenas karaspēka pielietoto infiltrācijas taktiku, bet arī pamanot aviācijas un bruņoto ieroču intensīvo attīstību, daļa vācu virsnieku korpusa (piem., ģenerālis Heincs Guderians) izstrādāja teorētiskus pieņēmumus par t.s. - sauca zibens karš (vācu: Blitzkrieg), tas ir, cenšoties notriekt ienaidnieku ar vienu izšķirošu uzbrukuma operāciju, kas tiek veikta pēc iespējas īsākā laikā un ar maksimālu spēku un resursu intensitāti. Pēc šīs uzbrūkošās kara doktrīnas 30. gados un pasaules kara laikā tika apmācīts arī vācu virsnieku korpuss. Ir arī vērts piebilst, ka gandrīz visu līmeņu vācu virsnieki Otrā pasaules kara gaitā izmantoja principu t.s. komanda pēc uzdevuma (vācu. Auftragstaktik), tas ir, viņi izklāstīja saviem padotajiem sasniedzamo uzdevumu un viņu rīcībā esošos spēkus, savukārt uzdevuma izpilde bija pilnībā viņu ziņā. Šāds komandēšanas modelis, kas balstīts uz ļoti labi un vienveidīgi sagatavotiem virsniekiem, noveda pie tā, ka vācu armija bija ļoti elastīga darbībā un spēja reaģēt dažādos līmeņos ātrāk nekā tās pretinieki (piemēram, Francijas armija 1940. gada kampaņas laikā). vai 1941. gada padomju armija). Šī sistēma izrādījās veiksmīga (īpaši zemākos līmeņos) visā Otrā pasaules kara laikā. Vērts arī piebilst, ka vācu virsnieku korpusā no Otrā pasaules kara dienēja daudzi izcili komandieri, tostarp: Ērihs fon Manšteins, Heincs Guderians, Ervins Rommels un Valters Models.
Feldgendarmerie ir Vācijas militārā policija, kuras rašanās aizsākās Napoleona karu laikā. Šis formējums galvenokārt bija atbildīgs par kārtības uzturēšanu savas armijas rindās, kriminālvajāšanu par parastajiem noziegumiem vai disciplīnas un noteikumu pārkāpumiem. Feldžandarmērija vācu armijā pastāvēja jau 1. pasaules kara laikā, kad tā no 33 rotām 1914. gadā pieauga līdz pat 115 rotām kara beigās. Pēc 1918. gada veidojums tika izformēts. Tomēr neilgi pēc Ādolfa Hitlera un nacistu režīma pārņemšanas 1933. gadā Feldžandarmērija tika atjaunota Vācijas bruņotajos spēkos. Šī veidojuma speciālās skolas tika izveidotas arī Berlīnē un Potsdamā, un formācijas kandidātu atlase bija ļoti stingra un stingra. Otrā pasaules kara laikā Feldžandarmērija ne tikai pildīja kārtības funkcijas Vācijas bruņotajos spēkos, bet bija atbildīga par Vācijas kontroles saglabāšanu pār okupētajām teritorijām Eiropā. Tā arī piedalījās anti-sabotāžas un pretpartizānu akcijās. Tāpat nevajadzētu aizmirst, ka šī formējuma dalībnieki piedalījās arī noziegumos pret cilvēci un piedalījās holokausta noziegumā.
Izšķirošā ietekme uz vācu kājnieku organizācijas un taktikas veidošanu pirms Otrā pasaules kara sākuma bija, no vienas puses, iepriekšējā pasaules kara pieredze, bet arī 20. un 30. gados tapušie teorētiskie darbi, kas nereti uzsvēra nepieciešamību uztvert vācu kājniekus kā uzbrūkoša kara instrumentu. Tas skāra gan ekipējumu, gan organizāciju vācu kājnieku divīzijā, kas 1939. gada septembra kampaņā sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, no kuriem katrs bija sadalīts 3 kājnieku bataljonos, artilērijas rotā un prettanku rotā. Papildus darbojās daudzas atbalsta vienības, tajā skaitā: artilērijas pulks ar 4 artilērijas eskadroniem (tostarp viens smagais), prettanku bataljons, sapieru bataljons un sakaru bataljons. Kopumā tā sauktā kājnieku divīzija Pirmajā mobilizācijas vilnī aptuveni 17 700 cilvēku bija ievērojama artilērijas sastāvdaļa, taču tā bija arī bagātīgi aprīkota ar ložmetējiem. Tam bija arī mūsdienīgi un efektīvi - tiem laikiem - saziņas un komandēšanas līdzekļi. Kara gaitā kājnieku divīzijas piedzīvoja transformāciju - 1943. gadā dažas no tām tika pārveidotas par bruņugrenadieru divīzijām. Taču no 1943. gada "tradicionālo" kājnieku standarta divīziju veidoja ap 12 500 vīru (nevis ap 17 700 kā 1939. gadā), un tajā tika samazināta arī tās artilērijas komponente – īpaši smagā artilērija, savukārt tās anti- tanka aizsardzība tika ievērojami uzlabota. Tiek pieņemts, ka visa Otrā pasaules kara laikā Vērmahtā dienēja aptuveni 350 kājnieku divīzijas.