Pirmā paramilitārā vienība, kuras nosaukumā bija saīsinājums SS (vācu: Schutz Staffel), bija Trešā reiha diktatora Leibstandarte Ādolfa Hitlera personīgā aizsardzība, kas oficiāli tika izveidota 1933. gadā. No 1934. gada SS bija neatkarīgs formējums, kuru vadīja Heinrihs Himlers. Laika gaitā tika izveidotas citas SS vienības, tostarp SS-Totenkopfverbände un SS-Verfügungstruppe. Jāpiebilst, ka pēdējais tika apmācīts līdzīgi kā parastajām Vērmahta kājnieku vienībām. Salīdzinoši nelielā mērogā SS vienības tika izmantotas kaujās Polijas kaujās 1939. gadā un Francijas karagājienā 1940. gadā. Pirmās vienības, kas no sākuma bija paredzētas cīņai frontē, tika izveidotas 1940. gada vidū, piešķirot tām nosaukumu Waffen SS. Sākotnēji viņus vervēja brīvprātīgi, arī starp nevāciešiem, taču ar laiku sāka piemēroties piespiedu vervēšana. Waffen-SS ietvaros tika izveidotas daudzas divīzijas ar dažādu kaujas vērtību. Tomēr dažas no tām (piemēram, 1. SS LAH tanku divīzija, 2. SS Das Reich tanku divīzija vai 12. SS Hitlerjugend tanku divīzija) var uzskatīt par elites vienībām ar ļoti augstu kaujas vērtību un bieži vien aprīkotas ar labāko pieejamo aprīkojumu. Viņi demonstrēja savas ievērojamās priekšrocības ne tikai Austrumu frontē (1941-1945), īpaši kaujās pie Harkovas 1943. gadā, bet arī kaujās Francijā 1944. gadā. Cita lieta, ka šo vienību komandējošā sastāva kvalitāte daudzos gadījumos bija apšaubāma, un daudzi Waffen-SS karavīri Otrā pasaules kara laikā veica kara noziegumus.
Kurskas kauja (vācu kodētais nosaukums: Operation Zitadelle) ir plaši atzīta - ne visai precīzi - kā lielākā bruņu kauja Otrajā pasaules karā un lielākā bruņu kauja Austrumu frontē. Tas notika pēc Vācijas sakāves Staļingradā 1943. gada februārī, kā arī pēc veiksmīgās Vācijas pretuzbrukuma Harkovā tā paša gada martā. Vācu puse, iesaistoties kaujā, rēķinājās ar pilnīgu stratēģiskās iniciatīvas apguvi, ar padomju puses uzdevumu ar iespējami lielākajiem zaudējumiem, kā arī ar 1943. gada vasarā gaidāmo padomju ofensīvas dzelksni. Sarkanā armija ieņēma aizsardzības nostāju, operācijas sākuma fāzē cenšoties izlaist uzbrūkošos vāciešus no asinīm un pēc tam doties pretuzbrukumā. Cīņa Kurskas lokā sākās 1943. gada 5. jūlijā un līdz ar padomju operācijām Orlovo un Belgorodā ilga līdz tā paša gada 23. augustam. Tās gaitā, neskatoties uz ievērojamu vācu armijas spēku un jaunāko tanku Tiger un Panther, kā arī Ferdinand tanku iznīcinātāju iesaistīšanos, uzvaru guva padomju vara, kas ļoti labi sagatavojās šai kaujai un, neskatoties uz milzīgiem zaudējumiem, varēja doties pretuzbrukumā. Kurskas kauja izrādījās viens no Otrā pasaules kara pagrieziena punktiem. Tiek lēsts, ka rezultātā (no 5. jūlija līdz 23. augustam) vācu armija zaudēja ap 240 000 karavīru - nogalināto, ievainoto un sagūstīto, ap 1300 tanku un ap 1000 lidmašīnu. Sarkanās armijas zaudējumi neapšaubāmi bija lielāki.