Imperatoriskās Vācijas armijas virsnieku korpuss Pirmā pasaules kara uzliesmojuma priekšvakarā Eiropā tika uztverts kā viens no vislabāk apmācītajiem un to raksturo ļoti augsta profesionalitātes pakāpe. Prūsijas armijas lielie panākumi 1866. gadā un 1870.-1871. gadā palika atmiņā. Jāpiebilst, ka atmiņas par šīm uzvarām negatīvi ietekmēja vācu virsnieku korpusa domāšanu, kas bieži vien bija pārāk konservatīva. Teorētiski vācu armiju vadīja imperators Vilhelms II Hohencollerns, bet faktiski visus bruņotos spēkus komandēja Lielais ģenerālštābs (Ger. Großer Generalstab), kura vadītājs 1914. gada augustā bija Helmuts fon Moltke jaunākais. Ģenerālštāba priekšnieku loma 19. un 20. gadsimtu mijā Vācijas politiskajā dzīvē bija nozīmīga un krietni pārsniedza viņu krievu vai franču kolēģus. Jāpiebilst, ka Lielā kara sākumā vācu virsnieku korpuss bija aizskarošu doktrīnu pārņemts un centās pēc iespējas ātrāk atrisināt karu sev par labu. Kara sākumā realizētais plāns bija modificētais Šlīfena plāns, kas paredzēja spēku koncentrēšanu Rietumu frontē un pēc iespējas ātrāku Francijas armijas sakaušanu, bet pēc tam (apmēram pēc 40-50 operācijas dienām) pārcelšanu. tos uz austrumiem, pret Krieviju. Taču plāns bija galīgi neveiksmīgs, un vācu virsniekiem nācās pielāgoties Rietumu frontes pozīciju kara apstākļiem.
Pirmā pasaules kara sākumā, 1914. gada augustā, ķeizariskās Vācijas armija tika uzskatīta par labāko un efektīvāko Vecajā kontinentā. Šāda pārliecība galvenokārt izrietēja no slavas par uzvarām, kas tika izcīnītas karos ar Austriju 1866. gadā un ar Franciju 1870.-1871. gadā. Arī daudzi organizatoriski risinājumi, kas tolaik tika izmantoti Prūsijas un vēlāk Vācijas armijā (piemēram, stratēģiskās dzelzceļa līnijas vai mobilizācijas paņēmieni), tika pārkopēti citās Eiropas valstīs. Tāpat kā Francijas un Krievijas armijās, arī Vācijas armijā 1914. gadā lielākais bruņoto spēku skaits bija kājnieki. Vācu kājnieks tajā laikā bija viņa galvenais bruņojums ar veiksmīgo 7,92 mm Mauser Gewehr 98 šauteni, bet galvā viņš nēsāja slaveno pikalhaubu - tik nežēlīgi izmantots kā vācu militārisma simbols Antantes valstu karikatūrā. Ir vērts piebilst, ka vācu kājnieku formas tērps bija daudz mazāk krāsains nekā franču līdzinieks. Sākoties Lielajam karam, vācu korpuss sastāvēja no štāba, 2 kājnieku divīzijām, smagās artilērijas eskadras (16 150 mm kalibra haubices), sakaru bataljona, prožektoru rotas un aviācijas rotas. Savukārt kājnieku divīzijā bija divas brigādes, katrā pa diviem kājnieku pulkiem. Savukārt vienotā kājnieku pulkā bija 3 bataljoni un ložmetēju rota no 6 smagajiem ložmetējiem. Jāpiebilst, ka kājnieku divīziju atbalstīja 72 lielgabalu artilērijas brigāde. Protams, Pirmā pasaules kara laikā vācu kājnieki piedzīvoja tālejošas pārmaiņas. Pirmkārt, bruņojumā tika ieviesta tērauda ķivere (vācu Stahlhelm), kas ar nelielām izmaiņām izdzīvoja Vācijas bruņotajos spēkos līdz... Otrā pasaules kara beigām! Plašā mērogā sāka izmantot arī rokas granātas, gāzmaskas un vieglos ložmetējus (vācu: leichte Maschinengewehr — saīsināti kā lMG). Parādījās arī tādi zari kā Stosstruppen.