E-75 bija eksperimentāls vācu smagais tanks no Otrā pasaules kara, kas nekad neienāca masveida ražošanā. Tas, iespējams, bija bruņots ar KwK 43 L / 71 vai L / 100 88 mm lielgabalu vai 105 mm tāldarbības lielgabalu un 1 vai 2 ložmetējiem. MG34 cal 7,92 mm.
gadā tika uzsākti tanka E-75 projektēšanas darbi kā daļa no Entwicklungsserie programmas, t.i., Vācijas bruņutehnikas izstrādes programmas, kuras rezultātā bija jāizveido standartizēts dizains sešu dažāda svara kaujas transportlīdzekļu sērijai, bet izmantojot pēc iespējas vairāk kopīgu komponentu. Analītiskais un konceptuālais darbs šīs programmas ietvaros tika uzsākts 1943. gada vidū. Tankam E-75 šajā projektā bija jābūt jaunam vācu armijas smagajam tankam, kurā īpašs uzsvars tika likts uz, iespējams, biezām bruņām un pēc iespējas lielāku spēju cīnīties ar ienaidnieka bruņumašīnām. Visticamāk, transportlīdzeklim bija paredzēts izmantot atbilstoši pārbūvētu un pārveidotu Schmallturm tornīti un, visticamāk, Pz.Kpfw VI Tiger II korpusu un šasiju, kas tam galu galā bija jānomaina.
Flak 40 ir vācu 128 mm smagais pretgaisa lielgabals no Otrā pasaules kara. Pirmie ieroču prototipi tika izveidoti 1937. gadā, un 1942. gadā sākās sērijveida ražošana, kas noslēdzās ar aptuveni 600 šāda veida ieroču ražošanu. Maksimālais vertikālais diapazons bija 14 800 m, un šāviņa sākotnējais ātrums bija 880 m / s.
Flak 40 tika izstrādāts kā daļa no Rheinmetall projekta, kas datēts ar 1936. gadu, par jaunu smago pretgaisa lielgabalu. Tā kā 1937.-1941. gadā sprādzieni Vācijas pilsētās netika uztverti, darbam pie Flak 40 bija ļoti zema prioritāte. Šis fakts mainījās 1942. gadā, kā rezultātā ražošanā tika ieviests jauns pistole. Sākotnēji bija plānots izveidot Flak 40 mobilo versiju, taču tā ātri tika pārieta uz tikai stacionāras versijas ražošanu, kas tika uzstādīta uz nocietinātām vietām jeb uz t.s. "Flakturmas zoodārzs". Tika mēģināts ražot arī dubultu Flak 40 lielgabalu (tā saukto 12,8 cm Flakzwilling 40/2), taču ražošana beidzās ar aptuveni 40-50 šī ieroča gabalu izgatavošanu.