Senajā Romā īpaši apmācītos vergus, kuriem bija jācīnās savā starpā arēnā, par prieku pūļiem, sauca par gladiatoriem. Ir diezgan plaši pieņemts, ka gladiatoru cīņu paražu romieši pārņēma no etruskiem un, iespējams, samniešiem. Pirmās gladiatoru cīņas Romā ir dokumentētas 3. gadsimtā pirms mūsu ēras, un pirmās gladiatoru cīņas, ko organizēja romiešu konsuls, notika 2. gadsimta beigās pirms mūsu ēras. (apmēram 105.g.pmē.). Kārtības labad jāpiebilst, ka šīs cīņas tika aizliegtas mūsu ēras 4. gadsimtā, līdz ar kristietības pozīcijas pieaugšanu Romas impērijā. Daudzi gladiatori bija vācieši, trāķi un galli, lai gan starp tiem bija arī vietējie romieši. 3.-1.gadsimtā pirms mūsu ēras galvenais gladiatoru sagatavošanas centrs bija Kampānija, īpaši Kapua, kur speciālās skolas gatavoja gladiatorus cīņai. Gladiatori bruņojuma dēļ tika iedalīti vairākos veidos, tostarp: Andabata (gladiators, kurš valkā ķēdes pastu un ķiveri ar plīvuru), Mirmilo (viņam galvā bija zivs formas ķivere, plecu aizsargs, zobens un iegarens vairogs) vai Retiarius (viņa bruņojums bija trīszarnis vai harpūna, duncis un tīkls, visbiežāk viņš cīnījās bez ķiveres). Jāpiebilst, ka gladiatori Romas vēsturē sarīkoja vismaz vairākas sacelšanās, starp kurām var izdalīt, piemēram, Pirmo sicīliešu sacelšanos (138.-132.g.pmē.), Vetija sacelšanos vai īpaši Spartaka sacelšanos 73.-71. BC, kuras apspiešana sagādāja romiešiem daudz problēmu.