Volkssturm ir vācu militārais formējums ar miliciju vai masu kustību no Otrā pasaules kara beigām. Formējums tika izveidots ar īpašu Ādolfa Hitlera pavēli 1944. gada septembrī, sakarā ar Vācijas bruņoto spēku katastrofālajiem zaudējumiem, īpaši Austrumu frontē. Tās rindās dienēja visi spējīgie vīrieši vecumā no 16 līdz 60 gadiem. Volkssturm dalībnieki nesaņēma praktiski nekādus formas tērpus, izņemot speciālās aproces, un viņu ieroči bija novecojušas šautenes, pistoles un ložmetēji, ļoti bieži no Pirmā pasaules kara. Vienīgie mūsdienu ieroči, ko izmantoja Volkssturm, bija Panzerfaust un Panzerschreck prettanku granātmetēji. Šī formējuma vienības sākotnēji tika izmantotas ceļu, dzelzceļu un nocietinājumu aizsardzībai, bet no 1945. gada sākuma tās jau tika izmantotas frontes līnijā – īpaši Vroclavas, Kolobžegas un Berlīnes aizsardzībā.
Berlīnes kauja jeb Berlīnes kauja ir pēdējā Otrā pasaules kara sauszemes kauja, kas izcīnīta Eiropā. Tās galvenais mērķis bija Sarkanajai armijai ieņemt Trešā reiha galvaspilsētu un tādējādi izbeigt karadarbību. Šī gigantiskā kauja sākās 1945. gada 16. aprīlī un beidzās tā paša gada 9. maijā. Tiek lēsts, ka tajā piedalījās aptuveni 750 000 cilvēku no Vācijas puses. karavīru, 1,5 tūkst tanki un triecienšautenes un aptuveni 2,2 tūkst. lidmašīna. Padomju pusē karoja aptuveni 2,5 miljoni. karavīru, 6,3 tūkst tanki un triecienšautenes un aptuveni 7,5 tūkst. lidmašīna. Sarkanā armija šai operācijai arī koncentrēja neticami lielu skaitu aptuveni 42 000 cilvēku. lielgabali un mīnmetēji! Operācijas sākums sākās ar kaujām par Zīlo augstumiem un kaujām pie Halbes. Padomju karaspēks tuvojās Berlīnei dažu dienu laikā pēc operācijas sākšanas, uzsākot asiņainas un smagas ielu kaujas. Visbeidzot, kauja beidzās ar pilnīgu PSRS uzvaru, ko simbolizēja gan Ādolfa Hitlera pašnāvība 1945. gada 30. aprīlī, gan padomju karoga uzlikšana Reihstāgā. Jāpiebilst, ka operācijā piedalījās arī Polijas karaspēks, kas darbojās Polijas 1. armijas sastāvā.
20. gados un – īpaši – 30. gados Sarkanā armija piedzīvoja strauju attīstību, palielinot savu amatu skaitu, kā arī pieaugot piesātinājumam ar tehniskajiem ieročiem, galvenokārt bruņotajiem ieročiem. Tomēr galvenais un skaitliski lielākais Sarkanās armijas elements bija kājnieki. Šāda veida ieroču intensīva kvantitatīvā izstrāde sākās 1929./1930.gada mijā. 1939. gadā, vēl pirms agresijas pret Poliju, padomju kājnieki tika saformēti 173 divīzijās (t.s. strēlnieku divīzijās), no kurām lielākā daļa bija sagrupētas 43 korpusos. Jāpiebilst, ka pēc 1939. gada septembra kampaņas šis skaitlis vēl vairāk pieauga. Padomju strēlnieku divīzijā 1941. gadā bija trīs strēlnieku pulki (katrā trīs bataljoni), artilērijas pulks pēc prettanku un zenītartilērijas divīzijas, kā arī izlūku un sakaru bataljoni. Kopumā tajā bija aptuveni 14 500 cilvēku. Taču līdz 1945. gadam šajā amatā tika veiktas būtiskas izmaiņas, kas noveda pie aptuveni 11 500-12 000 cilvēku lielas divīzijas, kas sastāvēja no trim kājnieku pulkiem, artilērijas brigādes, kas sastāvēja no trim pulkiem, pašpiedziņas artilērijas eskadras un daudzām atbalsta vienībām, tostarp pret tanks, pretgaisa ieroči un sakari. Ievērojami pieaudzis arī kājnieku vienību piesātinājums ar ložmetējiem - piemēram, ar ložmetējiem APsZ 41, vēlāk arī APsZ 43.