Izšķirošā ietekme uz vācu kājnieku organizācijas un taktikas veidošanu pirms Otrā pasaules kara sākuma bija, no vienas puses, iepriekšējā pasaules kara pieredze, bet arī 20. un 30. gados tapušie teorētiskie darbi, kas nereti uzsvēra nepieciešamību uztvert vācu kājniekus kā uzbrūkoša kara instrumentu. Tas skāra gan ekipējumu, gan organizāciju vācu kājnieku divīzijā, kas 1939. gada septembra kampaņā sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, no kuriem katrs bija sadalīts 3 kājnieku bataljonos, artilērijas rotā un prettanku rotā. Papildus darbojās daudzas atbalsta vienības, tajā skaitā: artilērijas pulks ar 4 artilērijas eskadroniem (tostarp viens smagais), prettanku bataljons, sapieru bataljons un sakaru bataljons. Kopumā tā sauktā kājnieku divīzija Pirmajā mobilizācijas vilnī aptuveni 17 700 cilvēku bija ievērojama artilērijas sastāvdaļa, taču tā bija arī bagātīgi aprīkota ar ložmetējiem. Tam bija arī mūsdienīgi un efektīvi - tiem laikiem - saziņas un komandēšanas līdzekļi. Kara gaitā kājnieku divīzijas piedzīvoja transformāciju - 1943. gadā dažas no tām tika pārveidotas par bruņugrenadieru divīzijām. Taču no 1943. gada "tradicionālo" kājnieku standarta divīziju veidoja ap 12 500 vīru (nevis ap 17 700 kā 1939. gadā), un tajā tika samazināta arī tās artilērijas komponente – īpaši smagā artilērija, savukārt tās anti- tanka aizsardzība tika ievērojami uzlabota. Tiek pieņemts, ka visa Otrā pasaules kara laikā Vērmahtā dienēja aptuveni 350 kājnieku divīzijas.
Ancio kauja (kaujas sākumposms ir operācija Shingle) tika veikta no 1944. gada 22. janvāra līdz 5. jūnijam. 1944. gada jūnija sākumā operācijā sabiedroto pusē bija iesaistīti aptuveni 150 000 karavīru, kurus atbalstīja 1500 lielgabali. Vācu pusē (tajā pašā laika posmā) karoja aptuveni 135 000 karavīru. No sabiedroto puses šīs operācijas virspavēlnieku vingrināja feldmaršals Haralds Aleksandrs, bet no Vācijas puses - feldmaršals Alberts Keserlings. Operācijas plāns radās 1943. gada beigās un paredzēja sabiedroto karaspēka nosēšanos aiz vācu spēkiem, kas aizstāvējās Itālijas dienvidos un salīdzinoši netālu no Romas. Visai operācijai bija jānoved pie pēc iespējas ātrākas operāciju pabeigšanas Apenīni un Romas atbrīvošana. Interesanti, ka operācija sabiedrotajiem sākās ļoti labā paspārnē. 1944. gada 22. janvārī uzsāktie desanta spēki Ancio apgabalā pārsteidza vācu karaspēku un bija sekmīgi, ar salīdzinoši nelieliem sabiedroto zaudējumiem. Pirmajā iebrukuma dienā laukā tika panākts daudz lielāks progress, nekā bija paredzēts sākotnējā darbības plānā. Diemžēl Ancio pakļautībā esošo sabiedroto spēku komandieris amerikāņu ģenerālis Džons Porters Lūkass nespēja izmantot sākotnējos panākumus un iestrēga placdarmā, dodot vācu karaspēkam laiku aizsardzības līniju nostiprināšanai un pretuzbrukumiem. Sliktā situācijas novērtējuma rezultātā operācija Ancio nedeva sabiedrotajiem gaidīto labumu un ļoti ātri izvērtās par spēku izsīkuma cīņu. Rezultātā sabiedroto spēki zaudēja aptuveni 43 000 nogalināto un ievainoto, bet vācu armija - aptuveni 40 000 nogalināto, ievainoto un sagūstīto.