Izšķirošā ietekme uz vācu kājnieku organizācijas un taktikas veidošanu pirms Otrā pasaules kara sākuma bija, no vienas puses, iepriekšējā pasaules kara pieredze, bet arī 20. un 30. gados tapušie teorētiskie darbi, kas nereti uzsvēra nepieciešamību uztvert vācu kājniekus kā uzbrūkoša kara instrumentu. Tas skāra gan ekipējumu, gan organizāciju vācu kājnieku divīzijā, kas 1939. gada septembra kampaņā sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, no kuriem katrs bija sadalīts 3 kājnieku bataljonos, artilērijas rotā un prettanku rotā. Papildus darbojās daudzas atbalsta vienības, tajā skaitā: artilērijas pulks ar 4 artilērijas eskadroniem (tostarp viens smagais), prettanku bataljons, sapieru bataljons un sakaru bataljons. Kopumā tā sauktā kājnieku divīzija Pirmajā mobilizācijas vilnī aptuveni 17 700 cilvēku bija ievērojama artilērijas sastāvdaļa, taču tā bija arī bagātīgi aprīkota ar ložmetējiem. Tam bija arī mūsdienīgi un efektīvi - tiem laikiem - saziņas un komandēšanas līdzekļi. Kara gaitā kājnieku divīzijas piedzīvoja transformāciju - 1943. gadā dažas no tām tika pārveidotas par bruņugrenadieru divīzijām. Taču no 1943. gada "tradicionālo" kājnieku standarta divīziju veidoja ap 12 500 vīru (nevis ap 17 700 kā 1939. gadā), un tajā tika samazināta arī tās artilērijas komponente – īpaši smagā artilērija, savukārt tās anti- tanka aizsardzība tika ievērojami uzlabota. Tiek pieņemts, ka visa Otrā pasaules kara laikā Vērmahtā dienēja aptuveni 350 kājnieku divīzijas.
Cīņa par Harkovu tika spēlēta no 1943. gada 21. februāra līdz 18. martam. Tiek pieļauts, ka vācu pusē kaujā piedalījās ap 70 000 karavīru, bet padomju pusē - ap 340 000. karavīri. Vācijas pusē komandēja feldmaršals Ērihs fon Manšteins, savukārt padomju pusē – maršals Filips Golikovs. Harkovas kaujas ģenēze 1943. gadā aizsākās ar Vācijas sakāvi Staļingradā 1943. gada februārī un Sarkanās armijas pāreju uz rietumu ofensīvu mūsdienu Krievijas dienvidrietumu apgabalā, kas bija vērsta pret Vācijas armijas grupu. Dienvidi". 1943. gada februāra sākumā padomju karaspēks atbrīvoja, cita starpā, Harkovu, Kursku un Belgorodu. Tomēr tajā pašā laikā, neskatoties uz panākumiem, padomju karaspēks bija ievērojami izstiepts, to loģistika bija bojāta un, galvenais, tie cieta salīdzinoši lielus zaudējumus uzbrukuma operāciju laikā. Šajā situācijā, neskatoties uz ienaidnieka ievērojamo skaitlisko pārsvaru, vācu karaspēks (īpaši bruņotie spēki - tai skaitā 2. SS tanku korpuss) uzsāka ofensīvu un laika posmā no 1943. gada 21. līdz 28. februārim ielenka un iznīcināja Sarkano armiju. karaspēks cīnās uz dienvidiem no Harkovas. 4. martā pilsētā ienāca II korpuss, atņemot to no padomju rokām līdz 15. martam, un trīs dienas vēlāk Belgorodu atguva. Harkovas kauja stabilizēja austrumu fronti līdz Kurskas kaujai 1943. gada jūlijā. Cīņu gaitā padomju vara zaudēja ap 80 000 cilvēku, bet vācu puse – ap 11 000 cilvēku.