Fallschirmjäger ir kolektīvs apzīmējums vācu gaisa desanta vienībām starpkaru periodā un Otrā pasaules kara laikā. Pirmā izpletņu vienība tika organizēta nacistiskajā Vācijā 1936. gadā - iespējams, pagāju¹ā gada padomju manevru laikā veikto novērojumu rezultātā. Pirmā desantnieku komanda tika izveidota pēc Hermana Gēringa iniciatīvas un tika norīkota uz Luftwaffe. Gadu vēlāk (1937) pirmā ¹āda veida vienība tika pakļauta Vērmahtam, precīzāk - sauszemes spēkiem. 1938. gadā ¹īs vienības tika apvienotas un papla¹inātas, izveidojot 7. aviācijas divīziju ģenerāļa Kurta Studenta vadībā. To veidoja kājnieki ar izpletni, karaspēks, kas apmācīts pārvadāt planierus, un kājnieki, kas tika nogādāti kaujas laukā ar lidma¹īnām. Otrā pasaules kara gaitā tika izveidotas vairāk Fallschirmjäger vienību, t.sk. 1943. gadā uz 7. aviācijas divīzijas bāzes izveidoja 1. un 2. izpletņu divīziju. Laika posmā no 1939. līdz 1941. gadam vācu Fallschirmjäger tika izmantoti paredzētajam mērķim (piem., kaujās Rietumeiropā 1940. gadā), bet pēc smagajiem zaudējumiem, kas tika piedzīvoti kaujās Krētā 1941. gadā, vācu izpletņlēcēju karaspēks sāka galvenokārt tiks izmantotas kā elites kājnieku vienības, kurās tās izrādījās ļoti veiksmīgas, sabiedroto vidū izpelnoties iesauku "zaļie velni".
Batalia, Polijā pazīstama kā Monte Cassino kauja būtībā ir sabiedroto un vācu armiju sadursmju un kauju sērija, kas notika no 1944. gada 17. janvāra līdz 19. maijam mūsdienu Itālijā. Vienā reizē, 1944. gada maijā, kaujā bija iesaistīti aptuveni 105 000 cilvēku. sabiedroto karavīru un aptuveni 80 tūkst. vācu karavīri. No sabiedroto puses ¹īs operācijas virspavēlnieku vingrināja feldmar¹als Harolds Aleksandrs, bet no Vācijas puses - feldmar¹als Alberts Keserlings. Savukārt Polijas bruņoto spēku 2. korpusa komandieris, kur¹ salauza vācu aizsardzību Montekasīno, bija ģenerālis Vladislavs Anderss. Liri upes ieleja un tās tuvumā eso¹ais Monte Cassino kalns (kopā ar citiem pakalniem ¹ajā apgabalā) veidoja dabisku barjeru, kas varēja apturēt armiju, kas virzījās no Itālijas dienvidiem uz ziemeļiem, uz Romas pusi. Alberts Keserlings to labi apzinājās un ¹ī iemesla dēļ īsi pēc sabiedroto izkāp¹anas Sicīlijā un Itālijas dienvidos pavēlēja ¹ajā teritorijā izveidot nocietinājumu jostu, t.s. Gustava līnija. ©ī līnija izrādījās efektīva barjera, lai apturētu sabiedroto uzbrukumus, kas sākās 1944. gada 17. janvārī. Sekojo¹ie uzbrukumi, kas tika veikti 1944. gada februārī-aprīlī, kaut arī saspīlēja Vācijas pozīcijas, nebeidzās ar izrāvienu. Uzbrukums, kas beidzās ar galīgu izrāvienu un kurā milzīga loma bija Polijas armijai, tika uzsākts 1944. gada 12. maijā un atsākās 16. maijā. Visbeidzot, 18. maijā viņ¹ pārņēma benediktie¹u klostera drupas Monte Cassino. Simboliskais kaujas uzvaras zīmogs bija bugle call atskaņo¹ana no Monte Cassino kalna. No otras puses, 2. korpusa karavīru varonību novērtēja feldmar¹als Aleksandrs, kur¹ pēc kaujas teica: "[…] Ja man būtu dota izvēle starp jebkuriem karavīriem, kurus es vēlētos saņemt savā pakļautībā, es izvēlētos jūs - poļus.