Hat 8002 Napoleonic Prussian Dragoons

Laikā, kad sākās kari ar revolucionāro Franciju (1792-1799), Prūsijas armija joprojām staroja ar slavu par lielajiem panākumiem Septiņu gadu karā (1756-1763) un atmiņām par tādām uzvarām kā kauja. Rossbach (1757) vai Lutynia (1757) vēl bija dzīvs. Tas arī tika plaši uzskatīts par, iespējams, labāko Eiropā. Taču jau 20. gadsimta 70. gados tas sāka piedzīvot sava veida eroziju un pārkaulošanos. Tā kaujas vērtība kļuva arvien apšaubāmāka. Prūsijas armija ar zināmiem panākumiem vēl spēja vest karagājienu pret Franciju 1792.-1795.gadā, taču jau 1806.gada karagājiena gaitā cieta graujošu sakāvi. Nav pārsteidzoši, ka Jēnas un Auerštetes kaujas kļuva par sinonīmu sakāvei Prūsijas armijā un tajā pašā laikā aizsāka tālejošu pārmaiņu procesu. Šīs reformas skāra arī – nepārsteidzoši – Prūsijas kavalēriju, tostarp dragūnus. 1805. gadā Prūsijas armijā bija 14 dragūnu pulki, pēc 1806. gada kampaņas - tikai seši. Taču 1815. gada kampaņas laikā to skaits sasniedza deviņus. Napoleona karu sākumā dragūnu pulkos bija ap 850 cilvēku, tajā skaitā 37 virsnieki un 75 apakšvirsnieki, taču ar laiku dragūnu pulka pozīcija mainījās. Prūsijas dragūnu pamatierocis bija zobens, un līdz 1811. gadam daži karavīri atsevišķos pulkos izmantoja vienvirziena zobenus. Papildus tam bija jātnieku šautene. Pēc 1806. gada būtiskas izmaiņas notika arī dragūnu formastērpā, kas tika vienkāršota ekonomiski izdevīgu apsvērumu dēļ, taču arī lielāks uzsvars tika likts uz tā lietošanas ērtībām. Prūšu dragūniem kā galvassegu iedeva shaku. Tie tika uzskatīti par universālu kavalērijas formējumu, kas spēj gan veikt izlūkošanu, gan izlūkošanu, kā arī piedalīties lādiņā kaujas laukā.