MS Wilhelm Gustloff was a German passenger ship from the interwar period and World War II. The ship was launched in May 1937, and the unit was put into operation in 1938. The overall length was 208.9 meters and a width of 23.5 meters. The maximum speed was around 15-16 knots, and the crew was up to 590 people.
MS Wilhelm Gustloff was built at the Blohm und Voss shipyard in Hamburg, Germany. The unit was named after a member of the NSDAP who was murdered in 1936, and the widow of this Nazi activist and Adolf Hitler were present at the launching ceremony. In the period 1938-1939, the unit played primarily the role of a cruise ship, sailing both in the North Sea and the Mediterranean. At that time, the ship's user was the Nazi organization Kraft durch Freude (KdF). After the outbreak of World War II, MS Wilhelm Gustloff was incorporated into the Kriegsmarine, where it initially acted as a hospital ship, and later was transformed into an auxiliary unit and a transport ship for the army. It was then that it received anti-aircraft weapons and depth charge launchers. In October 1943, MS Wilhelm Gustloff was damaged as a result of an Allied air raid on Gdynia. Due to these damages, it moored in Gdynia until 1945. The unit was sunk on January 30, 1945 by the Soviet submarine S-13. The sunken ship has become a grave for several thousand people. The most probable estimate is about 6,600 dead. For comparison - about 1,500 people died in the RMS Titanic disaster.
Löwe (sākotnējais nosaukums: Gyller) bija Norvēģijas ra¾ota vācu torpēdu laiva, kas tika nodota ekspluatācijā Kriegsmarine 1940. gadā. Kuģa garums nolai¹anas brīdī bija 74,3 metri, platums 7,75 metri, iegrime 2,1 metrs. Pilna tilpums sasniedza aptuveni 700 tonnas, bet maksimālais ātrums bija ap 32 mezgliem. Norvēģijas dienestā galvenie ieroèi bija: 3 100 mm lielgabali, viens 40 mm lielgabals un 2 533 mm torpēdu caurules. Torpēdu laiva Löwe (sākotnēji: Gyller) piederēja Sleipner torpēdu laivu klasei, kas kopumā sastāvēja no se¹ām vienībām un tika būvēta Norvēģijas jūras kara flotes vajadzībām, kas 20. gadsimta 30. gadu sākumā bija ļoti ieinteresēta tādu kuģu iegādē. nomainiet tos rindā vecos Draugu iznīcinātājus. Tajā pa¹ā laikā ļoti sare¾ģītā ekonomiskā situācija Norvēģijā ļoti ietekmēja Sleipnera dizainu. Un tie¹i ekonomisku apsvērumu dēļ tika lemts par tiesībām būvēt jaunas vienības, taèu tās tika veidotas kā mazi kuģi un pēc iespējas lētāki būvējami un ekspluatējami. Visbeidzot tika izveidota virkne vienību, kuras Norvēģijā tika klasificētas kā iznīcinātāji, bet pēc būtības tās bija torpēdu laivas. Jāpiebilst, ka ¹īs ¹ķiras pārstāvis - ¹eit prezentētais D¾ilers - aktīvi piedalījās kaujās pret vācu iebrukumu 1940. gadā, bet pēc kampaņas nonāca okupantu rokās. Pēc renovācijas un pārbūves (cita starpā trīs 100 mm lielgabali tika izņemti par labu vienam 105 mm lielgabalam) un līdz kara beigām dienēja Kriegsmarinē, pildot da¾ādas palīgfunkcijas, tai skaitā (pasaules kara beigās). II) viņ¹ veica eskorta uzdevumus uz Baltijas jūru.
Alberts Forsters bija vācu velkonis no Otrā pasaules kara un pēckara. Kuģa pasūtījums tika veikts 1937. gadā un neilgi pēc tam, kad tas notika. Kuģis bija 36 metrus gar¹ un 8,2 metrus plats. Maksimālais ātrums nepārsniedza 16 mezglus. Neilgi pēc palai¹anas tas bija viens no velkoniem, ko 1939. gada augustā līnijkuģis Schleswig-Holstein ieveda Gdaņskas ostā. Gadu vēlāk (1940. gadā) Albertu Forsteru pārņēma Kriegsmarine un kā apgādes vienība tā laimīgi pārdzīvoja kara beigas. 1945. gadā to pārņēma briti, bet neilgi pēc tam to nodeva Polijai. Pēc renovācijas, 1948. gadā, vienība stājās dienestā ar balto un sarkano karogu - ar nosaukumu Hercules. Dienesta laikā mūsu flotē kuģis pildīja uzdevumus glāb¹anas un kalnrūpniecības misijās, tostarp līnijkuģa Gneisenau vraka atgū¹anu. Vienība tika pārtraukta 1960. gadā, un pēc diviem gadiem tā tika nodota metāllū¾ņos.