Panzergrenadier ir vācu termins, kas apzīmē panzergrenadieru formējumu, t.i., kājnieku vienības, kas apmācītas cīnīties ciešā sadarbībā ar saviem tankiem. Šis termins oficiāli tika lietots 1942. gadā, kad kājnieku divīzijas pārdēvēja par grenadieru divīzijām, bet motorizētās kājnieku divīzijas par panzergrenadieru divīzijām. Jāpiebilst, ka 1937.-1942.gados ar Schützen pulku apzīmē kājnieku pulkus, kas dienēja bruņutehnikas vienībās. Teorētiski bruņugrenadieru divīziju pamataprīkojumam bija jābūt bruņotiem puskāpņu transportieriem, īpaši Sd.Kfz.251, taču nepietiekamās ražošanas dēļ šie kājnieki bieži tika pārvadāti ar kravas automašīnām. Standarta bruņugrenadieru divīzija sastāvēja no trim kājnieku pulkiem, diviem bataljoniem katrā pulkā un daudzām atbalsta vienībām, ieskaitot prettanku, pretgaisa, sapieru un sakaru vienības. Šajos veidojumos bieži tika izmantoti pašpiedziņas lielgabali, piemēram, StuG III. Jāpiebilst, ka bruņugrenadieru divīzijas tika izveidotas ne tikai Vērmahtā, bet arī Waffen SS - piemēram, Totenkopfa divīzijā vai Hohenstaufen divīzijā.
Kurskas kauja (vācu kodētais nosaukums: Operation Zitadelle) ir plaši atzīta - ne visai precīzi - kā lielākā bruņu kauja Otrajā pasaules karā un lielākā bruņu kauja Austrumu frontē. Tas notika pēc Vācijas sakāves Staļingradā 1943. gada februārī, kā arī pēc veiksmīgās Vācijas pretuzbrukuma Harkovā tā paša gada martā. Vācu puse, iesaistoties kaujā, rēķinājās ar pilnīgu stratēģiskās iniciatīvas apguvi, ar padomju puses uzdevumu ar iespējami lielākajiem zaudējumiem, kā arī ar 1943. gada vasarā gaidāmo padomju ofensīvas dzelksni. Sarkanā armija ieņēma aizsardzības nostāju, operācijas sākuma fāzē cenšoties izlaist uzbrūkošos vāciešus no asinīm un pēc tam doties pretuzbrukumā. Cīņa Kurskas lokā sākās 1943. gada 5. jūlijā un līdz ar padomju operācijām Orlovo un Belgorodā ilga līdz tā paša gada 23. augustam. Tās gaitā, neskatoties uz ievērojamu vācu armijas spēku un jaunāko tanku Tiger un Panther, kā arī Ferdinand tanku iznīcinātāju iesaistīšanos, uzvaru guva padomju vara, kas ļoti labi sagatavojās šai kaujai un, neskatoties uz milzīgiem zaudējumiem, varēja doties pretuzbrukumā. Kurskas kauja izrādījās viens no Otrā pasaules kara pagrieziena punktiem. Tiek lēsts, ka rezultātā (no 5. jūlija līdz 23. augustam) vācu armija zaudēja ap 240 000 karavīru - nogalināto, ievainoto un sagūstīto, ap 1300 tanku un ap 1000 lidmašīnu. Sarkanās armijas zaudējumi neapšaubāmi bija lielāki.