Sākotnēji Leibstandarte SS Ādolfa Hitlera vienība bija aptuveni 120 cilvēku liela Vācijas diktatora miesassargu vienība, kas tika izveidota 1933. gada martā un kuru komandēja Džozefs "Seps" Dītrihs. Vienība ātri pieauga līdz aptuveni 800 cilvēku lielai daļai, un uzņemšanas kritēriji tajā bija ļoti stingri. Tika vadītas ne tikai kandidātu fiziskās spējas, bet arī tolaik tika piemēroti tādi absurdi kritēriji kā "rasu tīrība", kā arī kandidātu ģenealoģija nereti tika pārbaudīta pat vairākas paaudzes atpakaļ! Sākoties Otrajam pasaules karam, vienība jau bija motorizēts pulks un cīnījās septembra kampaņā (1939), vēlāk arī Beļģijā un Francijā 1940. gadā. 1940. gadā vienība tika paplašināta līdz brigādes izmēram, un 1941. gadā tā tika nosūtīta uz kampaņu Balkānos, kur cita starpā cīnījās Grieķijā. No 1941. gada jūnija Leibstandarte SS Ādolfa Hitlera vienība piedalījās operācijā Barbarossa. 1942. gada vasarā viņa tika pārcelta uz Franciju un pārdēvēta par Panzergrenadieru divīziju. No 1943. gada sākuma divīzija karoja Austrumu frontē, Ukrainas teritorijā, un tā paša gada vasarā piedalījās kaujās Kurskas lokā. Uz neilgu laiku (1943.g.) pārveda uz Itāliju un 1943.gada beigās atkal atgriezās Austrumu frontē, kā bruņudivīzija. Nākamā gada sākumā (1944. gadā) divīziju nosūtīja uz Beļģiju, kur pārbūvēja tās darbaspēku un tehniku. No 1944. gada jūnija tā karoja ar Rietumu sabiedrotajiem Normandijā, šo cīņu gaitā ciešot smagus zaudējumus. Rezultātā tā tika atsaukta uz Vāciju un atkal pārbūvēta - 1944. gada decembrī vienība piedalījās ofensīvā Ardēnos, bet 1945. gada janvārī pārveda uz Ungāriju. Tomēr tur tas tika iznīcināts, un tā paša gada aprīlī izdzīvojušie devās ceļā uz rietumiem, lai padoties sabiedroto spēkiem. Leibstandarte SS Ādolfa Hitlera vienība tika uzskatīta par elitāko starp Waffen SS divīzijām un bieži pierādīja savu augsto kaujas vērtību. Tomēr jāatceras, ka tās karavīri Otrā pasaules kara laikā pastrādāja daudzus kara noziegumus, tostarp nogalināja ieslodzītos (nerunājot par noziegumu Taganrogā vai Malmedā) vai civiliedzīvotājus. Daudzi šīs vienības karavīri un virsnieki tika tiesāti (pēc 1945. gada) - bieži tika notiesāti uz nāvi.
Pirmie tanki vācu armijā parādījās Pirmā pasaules kara beigās - tās bija A7V mašīnas. Pēc Versaļas līguma parakstīšanas Vācijas bruņotajiem spēkiem tika aizliegts izstrādāt bruņu ieročus, taču Vācijas puse neievēroja šos ierobežojumus un slepeni izstrādāja bruņu ieročus. Taču pēc Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas 1933. gadā šī attīstība kļuva pilnībā oficiāla, un 1935. gadā tika izveidota 1. bruņotā divīzija. Laika posmā no 1935. līdz 1939. gadam tika veidotas tālākas divīzijas, kuru galvenais aprīkojums bija Pz.Kpfw automašīnas: I, II, III un IV. Vienu bruņoto divīziju tolaik veidoja tanku brigāde, kas sadalīta divos bruņupulkos, motorizētā kājnieku brigāde un atbalsta vienības, cita starpā: izlūkošanas, artilērijas, pretgaisa un sapieru vienības. Tas sastāvēja no aptuveni 300 tankiem pilnā laikā. Ir arī vērts piebilst, ka vācu bruņu spēki (vācu: Panzerwaffe) bija apmācīti un sagatavoti zibenskara doktrīnas īstenošanai, nevis - kā daudzās tā laika armijās - atbalstīt kājnieku aktivitātes. Tāpēc "pancerniakķw" apmācībās tika likts uzsvars uz funkciju savstarpēju aizstājamību, virsnieku un apakšvirsnieku neatkarību lēmumu pieņemšanā un īpašumā esošo tanku labāko tehnisko meistarību. Tas viss rezultējās ar lieliem vācu bruņu ieroču panākumiem Polijā 1939. gadā, bet īpaši Rietumeiropā 1940. gadā. Arī Ziemeļāfrikas kauju gaitā - īpaši laika posmā no 1941. līdz 1942. gadam - vācu bruņu spēki izrādījās ļoti smags pretinieks. Pirms iebrukuma PSRS vācu bruņudivīziju skaits gandrīz dubultojās, bet tanku skaits šajās vienībās saruka līdz aptuveni 150-200 mašīnām. Arī Austrumu frontes kauju gaitā - īpaši 1941.-1942.gadā - vācu bruņu spēki apmācībā un organizācijā bija pārāki par savu padomju pretinieku. Taču kontakts ar tādiem transportlīdzekļiem kā T-34 vai KW-1 lika līnijā ieviest tankus Pz.Kpfw V un VI 1942. un 1943. gadā. Pieaugošie zaudējumi Austrumu frontē, kā arī zaudētās kaujas - Staļingradā vai Kurskā - lika vācu Panzerwaffe vājināties. Tās struktūrā ietilpa smago tanku bataljoni (ar 3 tanku rotām), un 1943. gadā tika izveidotas bruņugrenadieru divīzijas. Arvien izteiktāka bija arī padomju puses priekšrocība un no 1944. gada - nepieciešamība vienlaicīgi cīnīties ar padomju karaspēku austrumos un ar sabiedrotajiem rietumos. Tāpat tiek pieņemts, ka tieši toreiz (1944.-1945. gadā) vācu bruņu spēku apmācība bija vājāka nekā iepriekšējā periodā un neradīja tik ievērojamu priekšrocību vācu pusē kā iepriekš. Pēdējās vērienīgās Vācijas Panzerwaffe operācijas bija ofensīvas Ardēnos (1944-1945) un Ungārijā (1945).