PzKpfw II (Panzerkampfwagen II) bija vācu vieglais tanks no Otrā pasaules kara. Pirmie transportlīdzekļa prototipi tika izveidoti 1934. gadā, un sērijveida ražošana turpinājās laika posmā no 1935. līdz 1944. gadam, noslēdzoties ar aptuveni 1850 automašīnu ražošanu. Tvertnes A versiju darbināja viens Maybach HL 57 TR dzinējs ar 130 ZS jaudu. Tas bija bruņots ar 1 20 mm KwK 30 lielgabalu un 1 7,92 mm MG 34 ložmetēju. novietots tornī.
PzKpfw II tika izveidots Vācijas Bruņojuma biroja izsludinātajā konkursā par vieglo tanku, kas sver līdz 10 tonnām, bruņots ar 20 mm lielgabalu. Konkursā uzvarēja MAN sadarbībā ar Daimler-Benz. Sērijveida ražošana sākās 1935. gadā, un tās laikā tika radīti daudzi tanka PzKpfw II varianti. Hronoloģiski pirmā bija A versija, taču tā tika ražota salīdzinoši nelielos daudzumos. Drīz pēc tam tika radīta B versija, kurai jau bija jauns, jaudīgāks dzinējs un mainīta šasija. Jau 1937. gadā tika radīta C versija, ar būtiski mainītu šasiju un pastiprinātām priekšējā korpusa bruņām. 1940. gada beigās tika radīta F versija, kurai bija spēcīgākas bruņas un labāka ātrumkārba nekā versijai C. 1942. gadā sākās L ("Luchs") versijas ražošana, kurai bija pilnīgi jauna šasija, jauna 180 ZS dzinējs un ievērojami palielināts ātruma maksimums - no 40 km/h līdz 60 km/h. Uz PzKpfw II šasijas tika uzbūvēti arī daudzi citi transportlīdzekļi, piemēram, pašgājējhaubices Wespe vai tanku iznīcinātājs Marder II. Tanki PzKpfw II tika izmantoti gandrīz visās Otrā pasaules kara frontēs, un no 1942. gada tiem tika uzticēti sekundārie uzdevumi.
Afrika Korps (pilns vācu vārds: Deutsches Afrikakorps, saīsināti DAK) sarunvalodā tiek saprasts kā vācu zemes vienību kopnosaukums, kas karoja Ziemeļāfrikā 1941.-1943.gadā. Afrika Korps tika izveidots 1941. gada februārī Itālijas armijas sāpīgo sakāvju rezultātā kaujās ar britiem Āfrikā 1940./1941. gada mijā. Viņa galvenais uzdevums bija nākt palīgā itāļu sabiedrotajam un apturēt britu karaspēka virzību Lībijā. Vienības komandieris bija ģenerālis, vēlāk feldmaršals Ervins Rommels. Sākotnēji DAK sastāvēja tikai no 5. vieglās divīzijas (vēlāk pārveidota par 21. bruņoto divīziju), 1941. gada maijā tai pievienojās 15. bruņoto spēku divīzija, bet 1941. gada beigās - 90. vieglā divīzija. Jāpiebilst, ka jau 1941. gada vidū tika dibināta Panzergruppe Afrika, kuras vadītājs bija Ervins Rommels, un tai pievienojās Afrika Korps. Neraugoties uz aizsardzības uzdevumiem, DAK (vai plašāk Panzergruppe Afrika) ļoti ātri pēc nosēšanās – pēc sava komandiera iniciatīvas – uzsāka stingri uzbrukuma operācijas, sagādājot britiem virkni sakāvju tuksnesī 1941.–1942. Tomēr tieši toreiz tā komandieris tika nosaukts par tuksneša lapsu. Tomēr tajā pašā laikā DAK jau no paša sākuma uztrauca piegādes problēmas, kas negatīvi ietekmēja tās spēju veikt uzbrukuma darbības. Viņš cieta ievērojamu sakāvi Otrajā Elalameinas kaujā (1942. gada oktobris-novembris), kas lika DAK atkāpties līdz Tunisijai, kurā viņš cīnījās līdz 1943. gada maijam.