Arābu lielā ekspansija agrīnajos viduslaikos, ko bieži sauca par "uzbrukumu", ilga no 632. līdz aptuveni 750. gadam. Šajā salīdzinoši īsajā laika posmā arābi iekaroja milzīgas teritorijas, kas stiepās no pussalas. Ibērijas, caur Ziemeļāfriku, līdz gandrīz visiem Tuvajiem Austrumiem (izņemot Mazāziju, ko aizstāv Bizantija), līdz mūsdienu Pakistānas un Afganistānas robežām! Protams, šī paplašināšanās nebūtu iespējama bez efektīvi funkcionējošiem militāriem spēkiem. Tiek pieņemts, ka arābu armijā ap 632. gadu bija ne vairāk kā 15 000 vīru. Taču jau ap 660. viņu skaits sasniedza aptuveni 100 000 karotāju. Šajā armijā varēja dienēt tikai musulmaņi, kas ļāva arābu karus pasniegt kā cīņu par musulmaņu ticību, ko sauca par džihādu. Arābu karaspēks, bez pārsteigumiem, sastāvēja no kājniekiem un kavalērijas. Arābu kājnieki izmantoja šķēpus, šķēpus un zobenus, taču lielu nozīmi kaujas laukā piešķīra arī loku lietošanai. Kājnieku "vienība", kas tika uzskatīta par īpaši eliti, bija Mubarizun formējums. Arābu kavalērija agrīno iekarojumu periodā galvenokārt ir lieliska vieglā kavalērija ar ļoti augstu mobilitāti, izturīga pret maršēšanas grūtībām un lieliski gūst panākumus kaujas laukā. Arābu vieglās kavalērijas galvenie ieroči bija šķēps un zobens. Gadījās, ka arābu komandieri to kaujas sākumā novietoja aiz savu kājnieku formācijām, bet cīņas laikā izmantoja, lai uzbruktu pretinieka spārnam vai spārniem. Ar laiku, pēc pieredzes ar kaujām ar Bizantiju un Sasanīdu valsti (7. gadsimts), arābu kavalērijā sāka parādīties zirgu strēlnieki un smagi bruņoti formējumi, kas veidoti pēc katafratas un klibanārijas parauga. Arābu karaspēka kvalitāti 7.-8.gadsimtā var redzēt gan milzīgajā impērijā, kuru viņi uzvarēja, gan tādās kaujās kā pie Jarmukas upes 636. gadā.