Haliński MM-3-4-2002 Sd.Kfz. 7/1 - German Self-Propelled Anti-Aircraft Cannon 4x20mm

Sd.Kfz. 7 (nim. Sonderkraftfahrzeug 7) bija vācu pusceļu transportieris no Otrā pasaules kara. Pirmie prototipi tika uzbūvēti 1933. gadā, un sērijveida ražošana turpinājās 1934.-1945. gadā, noslēdzoties ar aptuveni 12 000 šī transportlīdzekļa eksemplāru izgatavošanu. Piedziņu nodrošināja viens motors Maybach HL 62TUK vai Maybach HL 64TR ar 140 ZS. Sd.Kfz. 7 nebija fiksēts bruņojums kā standarts.

Pirmie topošā Sd.Kfz modeļi. 7 tika uzbūvēti 1928. gadā Krauss-Maffei uzņēmumā Minhenē, taču toreiz transportlīdzeklis nenonāca sērijveida ražošanā, jo pārkāpa Versaļas līguma noteikumus. Tikai pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā tika pilnveidoti agrāko modeļu tehniskie risinājumi un auto salīdzinoši ātri tika nodots masveida ražošanā. Sd.Kfz transportlīdzeklis. 7 varēja pārvadāt līdz 12 karavīriem, un tā minimālā bruņa nepārsniedza 8 mm. Neskatoties uz svaru līdz 10 tonnām, automašīnai bija labas bezceļa īpašības un augsta mobilitāte. Tas bija arī mehāniski rafinēts un nebija neuzticams. Vācijas bruņotajos spēkos tas kalpoja kā artilērijas traktors lielgabaliem ar kalibru no 37 līdz 88 mm. Šie transportlīdzekļi tika izmantoti arī 150 mm sFH18 haubicu vilkšanai. Pamatojoties uz Sd.Kfz. 7, tika izveidotas vairākas specializētas versijas, tostarp: Sd.Kfz. 7/1 (20 mm pašpiedziņas pretgaisa lielgabals), Sd.Kfz. 7/2 (arī pašpiedziņas pretgaisa lielgabals, bet ar 37 mm kalibru) vai Sd.Kfz. 7/5 (versija ir pašpiedziņas prettanku lielgabals, cal. 75 mm). Šāda veida automašīnas tika izmantotas visās Otrā pasaules kara frontēs laika posmā no 1939. līdz 1945. gadam gan Vērmahtā, gan Luftwaffe. Nelielos daudzumos Sd.Kfz. 7 kalpoja Brazīlijā, Bulgārijā un Itālijā.