Simtgadu karš ir 1337.-1453.gada bruņots konflikts starp Franciju un Angliju. Te gan jāpiebilst, ka to pārtrauca neskaitāmi pamiers un miers, bet beidzot tas beidzās tikai 1453. gadā. Jau no paša konflikta sākuma loka šāvēji, bruņojušies ar t.s Angļu garie loki. Vērts piebilst, ka angļu armija pirmo reizi ar šo ieroci sadarbojās Velsas cīņu laikā 13.-14.gadsimtā, un to viņi salīdzinoši ātri pielāgoja. Garie loki bija īpaši efektīvi jau Kresijas kaujas laikā 1346. gadā. Literatūrā pat var atrast terminu, ka tas bija "garā priekšgala triumfs". Ņemot vērā iepriekš minēto, nav pārsteidzoši, ka turpmākajās ekspedīcijās uz Franciju loka šāvēji Anglijas armijā veidoja no 60 līdz pat 80% no darbaspēka! Tiek lēsts, ka Aginkūras kaujas laikā viņi veidoja tikai 80% no angļu spēkiem. Taču līdzās lokšāvējiem svarīgs angļu kājnieku karaspēka elements bija arī karavīri, kas ar ļoti plašu nozīmi raksturoti kā vīri. Starp tiem galvenokārt var minēt šķēpmetējus un pīķus, bruņotus ar šķēpiem, alebardiem vai līdakām. Kā aizsardzības ieroci viņi visbiežāk izmantoja vienkāršas ķiveres un ķēdes pastu vai bruņas, piemēram, brigantīnas. Kopumā jāpieņem, ka visā Simtgadu kara laikā (iespējams, līdz pat tā pēdējam posmam) britu kājniekiem bija lielāka kaujas vērtība nekā viņu franču kolēģiem.
Simtgadu karš ir 1337.-1453.gada bruņots konflikts starp Franciju un Angliju. Te gan jāpiebilst, ka to pārtrauca neskaitāmi pamiers un miers, taču tas beidzās tikai 1453. gadā. Konflikta sākumā galvenais franču karaspēka triecienspēks kaujā bija viņu bruņinieku amats, kas bija pazīstams ar savu drosmi kaujas laukā, ļoti labu individuālo sagatavotību, bet arī lepnumu (bija ierasts pieņemt, ka franču bruņinieki plkst. tajā laikā apgalvoja, ka, ja debesis sabruks uz galvas - viņi to atbalstīs ar savām kopijām) un gandrīz pilnīgs disciplīnas trūkums. Tas lika par sevi katastrofāli izjust Kresijas kaujā 1346. gadā. Franču bruņinieka bruņojums Simtgadu kara sākumā (14.gs.) neapšaubāmi bija ļoti labs. Kā aizsardzības ieroci viņš izmantoja vairogu, ķēdes pastu ar daudziem plākšņu bruņu elementiem vai - retāk - pilnas plāksnes bruņas. Kā uzbrukuma ieroci viņš izmantoja lāpstiņu, vienas rokas zobenu un dažāda veida neasus ieročus, piemēram, pīrsingu. Būtiskas pārmaiņas franču kavalērijā notika Kārļa VII (valdīja 1422-1461) laikā. Šis valdnieks 1445. gadā ieviesa t.s ordonācijas kompānijas, kuru sākumā bija 15, un katrā no tām bija 100 kopētāji. Šī kavalērija bija labi apmācīta, disciplinēta un tika ņemta par karalisko algu, un tā netika iecelta, kā iepriekš, pamatojoties uz masu pārvietošanos.
Pils ir aizsargbūve ar kompaktu – parasti mūra vai ķieģeļu – apbūvi, kas raksturīga viduslaiku Eiropai, īpaši pilno (X-XIII gs.) un vēlo (XIV-XV gs.) viduslaiku periodā. Pils pildīja dažādas funkcijas: karaliskās, hercoga vai dižciltīgās varas mītne, tā varēja būt viena bruņinieka "ģimenes māja", bet arī karaļa varai pakļauts militārais priekšpostenis. Tiek pieņemts, ka pirmās "klasiskās" pilis Eiropā tika uzceltas 9. gadsimtā, pēc Karolingu valsts krišanas. Daudzos gadījumos - mūsdienu Francijā vai Vācijā - tiem bija valdnieka vai bruņinieka sēdekļa raksturs, un tie bieži bija tikai glabāti, izgatavoti no akmens. Šīm agrīnajām pilīm trūkst daudzu vēlāko aizsardzības elementu, piemēram, torņu vai plašas sienu sistēmas. Taču XII un trīspadsmitā gadsimta mijā notika būtiskas pārmaiņas un krusta karu pieredzes iespaidā pilis attīstās, kļūstot arvien sarežģītākas. Viņiem sāk būt viena vai vairākas sienu rindas. Polijas teritorijā pilis radās 12. un 13. gadsimta mijā, aizstājot līdzšinējās koka un zemes pilis, un viens no pirmajiem šādiem cietokšņiem ir pils Legnicā vai Vāveles rekonstrukcija Krakovā. Ir arī vērts atcerēties, ka Teitoņu pilis Pomerānijā un Livonijā bija savā veidā neparastas, jo tās galvenokārt tika celtas no ķieģeļiem, nevis no akmens. Lielisks šādas pils piemērs ir, piemēram, Malborka. Piļu noriets sākas 15. gadsimtā, kad šaujampulvera popularizēšana ļāva tās iegūt salīdzinoši ātri.