OKB Grigorov A350001 Tetrapod, 25 t

Attīstoties bruņotajiem ieročiem Pirmā pasaules kara beigās un starpkaru periodā daudzas Eiropas armijas sāka īstenot vairāk vai mazāk efektīvas pastāvīgās prettanku barikādes (prettanku barikādes). Prettanku šķēršļi). Acīmredzot šis process turpinājās Otrā pasaules kara laikā. Pēdējā konflikta gaitā divi visbiežāk izmantotie aizsprostu veidi. Pirmie no tiem bija t.s pūķa zobi, t.i., dzelzsbetona bloki, bieži piramīdu vai nošķeltu piramīdu formā, retāk prizmas līdz 120-140 centimetru augstumā. Visbiežāk viņi tika novietoti vairākās rindās, savu prettanku artilērijas pozīciju priekšā. Tos plašā mērogā izmantoja vācu armija t.s Atlantijas mūris, Zigfrīda līnija, bet arī Miedzirzečas nocietinātajā reģionā (MRU). Vēl viena prettanku barjera bija ezis (čehu ezis), kas izgatavots no tērauda vai dzelzsbetona un piegādāts uz frontes līniju, parasti uzstādīšanai gatavos moduļos. Tērauda ežu gadījumā tās bija vienkārši trīs kopā sametinātas sijas, kuras varēja novietot uz zemes un iestrādāt tajā. Dzelzsbetona ežiem arī bija trīs roku forma, taču tie bija daudz smagāki. Šāda veida prettanku aizsprostu pirmo reizi izmantoja Čehoslovākijas armija 20. gadsimta 30. gados (tāpēc arī nosaukums angļu valodā), bet arī Vērmahts pie Atlantijas sienas.