Otrā pasaules kara uzliesmojuma laikā Beļģijas bruņotajos spēkos aktīvajā dienestā bija aptuveni 100 000 cilvēku, un pēc vispārējās mobilizācijas izsludināšanas šis skaits varētu pieaugt līdz 550 000 cilvēku. Pēc mobilizācijas Beļģijas armija sastāvēja no 7 kājnieku korpusiem, kas cita starpā bija izvietoti Antverpenē, Briselē un Lježā, un no divām daļēji mehanizētām kavalērijas divīzijām Briselē un Ardēnu reģionā (tā sauktie Ardēnu strēlnieki). Beļģijas kājnieku pamatvienība bija divīzija, kas sastāvēja no trim pulkiem ar aptuveni 3000 vīru lielu spēku katrā. Viens pulks bija aprīkots ar 108 vieglajiem ložmetējiem, 52 smagajiem ložmetējiem, 9 smagajām mīnmetējiem jeb haubicēm un 6 prettanku lielgabaliem. Kājnieka pamatšaušanas ierocis bija Mauser modelis 1889 jeb t.s. Beļģijas Mauser modelis 1935. Atbalsta ieroči bija novecojuši smagie ložmetēji MG 08 vai Hotchkiss M1914. Artilērija galvenokārt bija aprīkota ar franču ražošanas ieročiem, kalibra 75 un 120 mm. Jāpiebilst, ka 1940. gadā – Vācijas iebrukuma Beļģijā laikā – Beļģijas bruņotajos spēkos bija neliels skaits tanku Vickers T-15 un lielāks skaits T-13 transportlīdzekļu.
Otrā pasaules kara laikā britu armija kopā veidoja 43 kājnieku divīzijas. Kara sākumā divīzijas štatā bija aptuveni 13 800 virsnieku un karavīru, bet 1944. gadā šis skaits pieauga līdz aptuveni 18 300 cilvēkiem. Šīs būtiskās darbinieku skaita izmaiņas galvenokārt noteica dažāda veida atbalsta vienību, nevis pašu kājnieku skaita palielināšanās. 1944. gadā britu kājnieku divīziju veidoja trīs kājnieku brigādes, katrai bija savs štābs, štāba vads, 3 kājnieku bataljoni un inženieru divīzijas. Jāpiebilst, ka vienā kājnieku bataljonā bija aptuveni 780 virsnieku un karavīru, un tajā bija vairākas atbalsta vienības (piemēram, mīnmetēju vads vai izlūku vads). Divīzijā ietilpa arī de facto artilērijas brigāde ar pieciem artilērijas pulkiem (tostarp viens prettanku un viens AA), ložmetēju un mīnmetēju bataljons, kā arī izlūkošanas, sakaru un sapieru vienības. Svarīgs elements, kas palielināja Lielbritānijas kājnieku divīzijas mobilitāti, bija tās pilnīga motorizācija. Britu kājnieku galvenā šautene bija Lī Enfīlda Nr.1 vai Nr.4 šautene. Kā ložmetēji cita starpā tika izmantoti Sten ložmetēji, Bren manuālie ložmetēji un Vickers ložmetēji. Visplašāk izmantotie prettanku ieroči bija 40 un 57 mm 2 un 6 mārciņu lielgabali, vēlāk arī 76 mm 17 mārciņu lielgabali. Savukārt lauka artilērijas galvenais bruņojums bija ļoti veiksmīga haubice Ordīcija QF 25-mārciņas.