Izšķirošā ietekme uz vācu kājnieku organizācijas un taktikas veidošanu pirms Otrā pasaules kara sākuma bija, no vienas puses, iepriekšējā pasaules kara pieredze, bet arī 20. un 30. gados tapušie teorētiskie darbi, kas nereti uzsvēra nepieciešamību uztvert vācu kājniekus kā uzbrūkoša kara instrumentu. Tas skāra gan ekipējumu, gan organizāciju vācu kājnieku divīzijā, kas 1939. gada septembra kampaņā sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, no kuriem katrs bija sadalīts 3 kājnieku bataljonos, artilērijas rotā un prettanku rotā. Papildus darbojās daudzas atbalsta vienības, tajā skaitā: artilērijas pulks ar 4 artilērijas eskadroniem (tostarp viens smagais), prettanku bataljons, sapieru bataljons un sakaru bataljons. Kopumā tā sauktā kājnieku divīzija Pirmajā mobilizācijas vilnī aptuveni 17 700 cilvēku bija ievērojama artilērijas sastāvdaļa, taču tā bija arī bagātīgi aprīkota ar ložmetējiem. Tam bija arī mūsdienīgi un efektīvi - tiem laikiem - saziņas un komandēšanas līdzekļi. Kara gaitā kājnieku divīzijas piedzīvoja transformāciju - 1943. gadā dažas no tām tika pārveidotas par bruņugrenadieru divīzijām. Taču no 1943. gada "tradicionālo" kājnieku standarta divīziju veidoja ap 12 500 vīru (nevis ap 17 700 kā 1939. gadā), un tajā tika samazināta arī tās artilērijas komponente – īpaši smagā artilērija, savukārt tās anti- tanka aizsardzība tika ievērojami uzlabota. Tiek pieņemts, ka visa Otrā pasaules kara laikā Vērmahtā dienēja aptuveni 350 kājnieku divīzijas.
Maskavas kauja, kas pazīstama arī kā operācija "Typhoon" (vācu kodētais nosaukums operācijai) vai Maskavas aizsardzības operācija, ir viena no lielākajām Otrā pasaules kara sauszemes kaujām, kas tika izcīnīta Eiropā. Tās bija tiešas sekas Vācijas 1941. gada 22. jūnija agresijai pret PSRS (operācija Barbarossa), un tās mērķis bija Vērmahta sagrābt padomju galvaspilsētu. Šī lielā kauja sākās 1941. gada 2. oktobrī un beidzās 1942. gada 7. janvārī, kad vācu ofensīva tika apturēta jau 1941. gada decembrī. Tiek lēsts, ka tajā Vācijas pusē piedalījās aptuveni 1 miljons. karavīri, 1700 tanki un triecienšautenes un aptuveni 950 lidmašīnas. Padomju pusē karoja aptuveni 1,2 miljoni. karavīri, 1000 tanki un triecienšautenes un aptuveni 650 lidmašīnas. Operācija veiksmīgi sākās Vācijas pusei, kas pašā sākumā pie Viaŧmas un Braņskas ieslodzīja ievērojamus padomju spēkus divos lielos katlos un vēlāk tos vai nu iznīcināja, vai sagūstīja. Padomju Savienības zaudējumi šajā posmā tika lēsti aptuveni 670 tūkst. cilvēki! Taču pēc šī lieliskā panākuma vācu uzbrukuma tempi sāka palēnināties gan laika apstākļu pasliktināšanās, gan padomju karaspēka stingrās pretestības un – iespējams, galvenokārt – nepietiekamās loģistikas dēļ savā pusē. Taču vācu karaspēkam 1941. gada novembra beigās izdevās pietuvoties Maskavai, un viņi atradās tikai 20 kilometru attālumā no Kremļa! Tomēr vācu karaspēks bija pārāk izsmelts un pilnīgi nesagatavots cīņai ziemas apstākļos, lai turpinātu uzbrukumu. Padomju puse to lieliski izmantoja, kas 1941. gada 5.-6. decembrī uzsāka pretuzbrukumu, virzot Vācijas armiju uz rietumiem. Cīņa beidzās ar ievērojamu, stratēģisku Sarkanās armijas panākumu.