Laikā, kad sākās kari ar revolucionāro Franciju (1792-1799), Prūsijas armija joprojām staroja ar slavu par lielajiem panākumiem Septiņu gadu karā (1756-1763) un atmiņām par tādām uzvarām kā kauja. Rossbach (1757) vai Lutynia (1757) vēl bija dzīvs. Tas arī tika plaši uzskatīts par, iespējams, labāko Eiropā. Taču jau 20. gadsimta 70. gados tas sāka piedzīvot sava veida eroziju un pārkaulošanos. Tā kaujas vērtība kļuva arvien apšaubāmāka. Prūsijas armija ar zināmiem panākumiem vēl spēja vest karagājienu pret Franciju 1792.-1795.gadā, taču jau 1806.gada karagājiena gaitā cieta graujošu sakāvi. Nav pārsteidzoši, ka Jēnas un Auerštetes kaujas kļuva par sinonīmu sakāvei Prūsijas armijā un tajā pašā laikā aizsāka tālejošu pārmaiņu procesu. Šīs reformas skāra arī — nav pārsteidzoši — Prūsijas kājniekus. Tā sauktais līnijas kājnieki, kas sastāv no musketieriem un grenadieriem. 1806. gadā tajā bija 147 bataljoni, savukārt 1813. gada martā Prūsija spēja izvietot 12 ierindas kājnieku pulkus. Taču laika posmā no 1813. līdz 1815. gadam šis skaits, kooptējot rezerves kājnieku bataljonus, tika palielināts līdz 32 pulkiem. Pirms 1806. gada karagājiena Prūsijas līnijas kājnieku pulks (musketieri vai grenadieris) sastāvēja no 2 bataljoniem, katrā no 805 līdz 830 pilna laika karavīriem. Taču 1808. gadā pulka struktūra mainījās un sastāvēja no fūzieru bataljona un diviem musketieru bataljoniem. Katrs bataljons sastāvēja no 4 rotām. Jāpiebilst, ka Prūsijas līnijas kājnieku šaušanas ekipējums – atšķirībā no Friderītu laikmeta – bija daudzveidīgs un sastāvēja no vairāku veidu krama šautenēm. Runājot par tā apmācību, jāsaka, ka tas kopumā bija labs pulkiem, kas izveidoti pirms 1813. gada, un vidēji tiem, kas tika izveidoti laika posmā no 1813. līdz 1815. gadam. Tomēr neapšaubāmi morāle un cīņas griba bieži bija ļoti augstā līmenī.
The Battle of Waterloo was fought on June 18, 1815 and was the last battle commanded by Napoleon Bonaparte with the French forces. It is assumed that on the French side, about 65,000 soldiers and 250 guns took part in the battle, while on the Anglo-Dutch and Prussian sides, a total of about 123,000 men, with about 160 guns (excluding Prussian artillery) fought. The French side was led, of course, by the emperor of the French, the allies - Arthur Wellesley, Fr. Wellington, and the Prussians - Gebhard von Blücher. British-Dutch troops, awaiting the arrival of the Prussians, but also based on the experiences of Fr. Wellington, learned from the fighting in Spain, adopted a defensive stance, and their position was supported by farm buildings. The battlefield with boggy ground, soaked with water after intense rainfall, also favored the defenders, as it made it difficult to develop a cavalry attack. The battle began around 11.30 with the French artillery cannonade, and later - with the attacks of the French infantry on the British-Dutch positions. Initially, the fight for the Hougomont farm was fought, but later also on the right flank and in the center of the Allied formation. The next phase of the battle was the British cavalry charges, which were intended to relieve the fighting infantry, which initially brought great success to the British, but were finally repulsed with considerable losses. Despite fierce fighting and attacks led by Marshal Ney, around 4.30 pm, the British positions seemed to be intact, and the Prussians, commanded by Gebhard von Blücher, were already approaching the battlefield. Finally, around 19.30, the 1st Prussian Corps entered the fight - it meant that the scales of victory were tilted towards the allies, despite the Old Guard's attack on British positions. The immediate aftermath of the Battle of Waterloo was Napoleon's abdication and the end of the Napoleonic era in the history of Europe.